Big Black – Songs About Fucking (1987)

Proto industrālie peteņi piedāvā vienu no brutālākajiem albumiem noisroka vēsturē. Noklausoties šo albumu, tev liekas, ka tevi ir izvarojis pats Stīvs Albini un pēc tam aplējis ar vircu.

Guided By Voices – Bee Thousand (1994)

Pēc pauzes, kuras laikā es sešas reizes ātri nobeidzu pie Mailijas Sairusas dziesmām, izdzēru puslitru ābolu sulas un nodarbojos ar citām ikdienišķām lietām. Tādēļ nolēmu beigt dzīt mēslu un apskatīt, kādu ierakstu par kuru ne sūda nav dzirdējis neviens, ja pieņemam, ka eDisko adminstrācija veido Latvijas protomelomānu kontingentu.

Scooter – We Bring The Noise (2001)

Pēc garākas pauzes, kuras laikā Uldis pisās ar visādām īmo huiņām, Normunds kūtrojas, bet Gundars turpināja parodēt Raita unikālo piecdesmito gadu rakstības stilu, es esmu gatavs labot šo sasmakušo situāciju ar Hamburgas tehno meistaru albumu.

Them Crooked Vultures – Them Crooked Vultures (2009)

Realizēju Latvijas Muse Oficiālā Fanukluba prezidenta ieteikumu, recenzējot šīs visai interesantās  supergrupas albumu.

Johnny Foreigner – Grace and the Bigger Picture (2009)

Pēdējā laikā eRoka staffs ir krietni slinkojuši – novembris jau steidz noslēgties, bet šī mēneša laikā ir izveidoti tikai 4 raksti. Mūsu attaisnojumi gan ir diezgan iespaidīgi –

Placebo 17-11-2009, Arēna Rīga

Vakar nu jau trešo reizi Placebo bija Rīgā, un eRoks ir gatavs Jums pavēstīt, kāds bija šis koncerts.

Nirvana – Nevermind (1991)

Grupa, kas sastāvēja no iespējams pēdējā mūziķa, kam bija nospļauties par saviem sapelnītajiem miljoniem. Un diviem viņa čomiem, kas domāja apmēram tāpat. Bet varbūt viņi tomēr tērēja tūkstošus matu lakai, tāpat kā Džons Bon Džovi. Par to vēsture klusē.

Chad VanGaalen – Soft Airplane B-Sides (2009)

Tāltālajā Kalgarī pilsētā dzīvo kāds dīvains kanādiešu puisis. Kļavu lapu zemē visi viņu pazīst kā Čedu Vangalenu, saltas folk/indie/kādastikvēlne mūzikas radītāju un gleznotāju, kura zīmējumus visvieglāk saprast, atrodoties reibumā. Par to gan citreiz, jo šī ir diena, kad ieklausīsimies viņa pēdējā EP, kas patiesībā ir Čeda pēdējā albuma Soft Airplane b-puses skaņdarbu sakopojums.

Kings Of Convenience – Declaration of Dependence (2009)

Ārā viss ir balts, skaists un mierīgs. Tieši tāpēc šodien prasīt prasījās apskatīt tieši šāda veida albumu.

Aqueduct – I Sold Gold (2005)

Domāju, ka esat pamanījuši, ka jau divas nedēļas man nav sanācis neko šeit ierakstīt. Izlēmu, ka kaut kas jāmaina!