Iespējams, gada aprunātākais ieraksts ir klāt!

Vampire Weekend puiši savu popularitāti ieguva 2008. gada pašā sākumā, kad izdevas debijas plati ar tādu pašu nosaukumu kā grupai. Teju visi speciālisti Ņujorkiešus iekļāva savos fada topos, plati augstu vērtēja gan kritiķi, gan klausītāji, jo blice piedāvāja ko pilnīgi jaunu – tika sajaukts indie ar pasaules mūziku, ar nelielu regeja piedevu, kas kopā radīja ko tiešām negaidītu, nedzirdētu. Nedaudz atpūtusies, pērnā gada oktobra sākumā grupa izlaida singlu Horchata, ko jebkurš interesents varēja noklausīties viņu mājaslapā bez maksas. 17. novembrī kā singls tika izdota dziesma Cousins, bet kopš 2010. gada 3. janvārā viss albums bez maksas ir dzirdams viņu oficiālajā myspace lapā.

Lai gan lielākā daļa mūzikas fanu, arī es to skaitā, Contra gaidīja ar lielu nepacietību, vismaz tas sagādāja nelielu vilšanos… Gaidīju ko citu, ko aizraujošāku. Lai gan diska kopgarums ir nepilnas 37 minūtes, man to laikā vairākkārt kļūst jedaudz garlaicīgi. Vienīgā kompozīcija, kas patiesi patīk ir Giving Up the Gun, arī Cousins nav ne vainas, bet tas arī viss. Pārējie gabali īpaši atmiņā nepalika. Uzkrītoši ir tas, ka pāris skaņdarbos ir saklausāmas skaņas no teicamā Rostama Batmanglija sānsoļa Discovery, tomēr ierakstā LP šāda veida skaņas izklausījās pārliecinošāk. Vienīgā lieta, ko patiešām gribas uzsvērt un izcelt ir tas, ka šoreiz ļoti labi dzirdamas visas bungu partijas, kas neliek vilties.

Iespējams, ka savos spriedumos esmu nedaudz par bargu, bet es no šī diska gaidīju ko vairāk. Šķiet, ka Vampire Weekend ir pārcentušies, un lai gan ripulis nav slikts, tas noteikti nav arī gada labākais albums. Vampire Weekend bija labāks.

Dodu albumam 7,5 zvaigznes no 10.

Reiz kāds Latvijā pazīstams populārās mūzikas pārstāvis (ne jau tas kurš Jānis Sproģis) man teica, ka drīz pasauli apvīs ar savām miega pūžņa stīgām tāds deviņdesmitajos populārs žanrs kā drīmpops. Un viņam izrādijās taisnība, bet diemžēl tikai retajam albumam izdodas sasniegt to augsto garīgo lidojumu, kādu mums deviņdesmitajos rādija Slowdive vai Mazzy Star. Vai jaunais neprecētā Baltimoras pāra albums ir kāds no šiem retajiem albumiem?

Manuprāt, jā, grupai tiešām gan noskaņiski, gan muzikāliski ir izdevies izdot albumu, kas aizrauj un aizved tevi uz kādu no paralēlajām pasaulēm. Šķiet, ka grupas uzslavas no dažādiem populāriem mūziķiem no tādiem indie/pindie smagsvariem kā The Strokes, MGMT un Grizzly Bear un atgriešanās pie vecajām labajām narkotikām ir grupu atgriezusi tajos laikos, kad džekus vērtēja pēc flaneļu krekla krutuma, nevis bikšu zaļainuma. Tieši pēdējie minētie Grizzly Bear var uzskatīt par grupas brāļu grupu, abas grupas skan līdzīgi un abu grupu sadarbības rezultātā tapa, manuprāt, diez gan viduvējais grāvējs no tādas jaunatnes labākpārdevuma filmas kā New Moon jeb Jauns Mēness, lai gan manuprāt ar jauno albumu pludmales māja ir apsteigusi savus brāļus.

Lielākais albuma pluss ir tā vienotā koncepcija un ja vēl starp šāda iegansta spēkiem spēj ieplūst isti grāvēji, kādi ir mūsdienu drīmpopa klasika Norway un pirmais singls Used To Be, kurā grupā izklausās pēc ļoti narkomāniskiem MGMT sapņainā mērcē, tad albumu var uzskatīt par triumfālu panākumu cīņā pret mūsdienu jaunatnes absolūto deģenerāciju un savas valodas aizmiršanu. Protams, mēs nedrīkstam aizmirst grupas muzikāli lielāko trumpi un tas ir grupas vokālistes un galvenās ērģelnieces Viktorijas ārkārtīgi skaisti savdabīgais vokāls. Ja jums tas kaut ko izsaka, tad mēs varam runāt par Niko un Neila Janga vokālu krustojumu. Protams viņas vokālu perfekti paspilgtina otrs grupas dalībnieka Aleksa ģitāras, kas izklausās pēc astoņdesmito gadu kjūriskuma un sešdesmito gadu barokālā popa krustojuma un viņa ieprogramētās bungmašīnas skaņas, kas šo grupu padara intresantāku citu acīs, jo šis instruments visiem asociējās ar ziedošajiem astoņdesmitajiem.

Kopumā albums ir ieturēts labākajās deviņdesmito gadu drīmpopa tradīcijas un to droši var uzskatīt par vienu no šīs desmitgades pirmajiem īsti labajiem albumiem. Kaut kas starp ļoti labi un teicami.

Albumam lieku 8,5 zvaigznes no 10.



Ļoti slavenīgi…

Radiohead iesildītaji, nākuši no Bruklinas – skan daudzsološi, vai ne? Iepazīstieties-Grizzly Bear. Viens no maniem patīkamākajiem  2009. gada atklājumiem. Grizzly Bear sastāv no 4 puišiem, kuri spēlē psych folk mūziku un savu debijas albumu izlaida jau 2004. gadā. Veckatimest ir viņu 3. studijas albums. Tas ir nodēvēts kādas mazas, neapdzīvotas saliņas Masačūsetsā vārdā.

Veckatimest ir kā muzikāls saldēdiens šajā mūsdienu mūzikas pārbagātībā. Tas atgādina rotaļu – spēli ar instrumentiem un vokālu, tu nevari paredzēt, kas būs nākamais, ko izdzirdēsi. Tajā var dzirdēt daudz un dažādu žanru salikšanu kopā, padarot to par muzikālu piedzīvojumu 52 minūšu garumā. Nedaudz no indie, nedaudz no folk, pop = Veckatimest. Katra dziesma ir pati par sevi, tomēr kopā tās veido vienu veselumu. Spožākie mirkļi ir burvīgais, savdabīgais popa skaņdarbs Two Weeks, melodiski ritmiskais All We Ask un arī Cherleeder, kas ir tik savdabīgs, ka gribas to klausīties vēl un vēl. Muzikālo ceļojumu noslēdz Foreground, kas liek izjust sava veida nostaļģiju pēc mūzikas, ko esi izdzirdējis.

Šis ir albums tiem, kas mūzikā meklē ko skaistu, vienkāršu, bet tomēr komplicētu. Es ticu, ka pēc 2009. gada tiešām vērā ņemamajiem panākumiem Grizzly Bear neapstāsies un sasniegs jaunas virsotnes, tomēr jāatzīst, ka šis albums ir augsta latiņa.

9/10

Kurš to būtu domājis, ka pirmais 2010. gada albums būs deju popmūzika?

Pieņemu, ka daudzus ir pārsteidzis tas, ka eRokā parādas arī šādas mūzikas recenzījas, tomēr mēs esam nolēmuši šogad strādāt citā virzienā, un ir arī vairākas idejas, kā papildināt šo lapu, bet par to citreiz. Kesha vai Ke$ha, la icik tas pārsteidzoši nebūtu, ir nevis visai sekls pseidonīms, bet gan viņas pirmais vārds. Keša Roza Seberta nāk no Losandželosas, un popularitāti sāka iemantot 2009. gada sākumā, kad sadarbojās ar reperi Flo Ridu viņa singlā Right Round. Gods kam gods, meitene netīkoja pēc ātras slavas, tāpēc neparādījās kompozīcijas videoklipā. Iepriekšējā gada oktobrī un novembrī par viņu visā pasaulē sāka runāt kā nopietnu spēlētāju popmūzikas lauciņā, kad debijas singls Tik Tok Austārlijā, Kanādā, Jaunzēlandē un ASV nokļuva singlu topu pirmajās vietās. Pēc šiem panākumiem dāma turpināja darboties, un šodien ASV iznāk viņas debijas ieraksts Animal.

Ja runājam par pašu albumu, tad gaidīju, ka tas būs daudz sliktāks, kā tas aptiesībā izrādījās. Pēc Tik Tok noklausīšanās man jau grībējās sākt skaļi lamāties par to, ka kāda atkal cenšas kopēt to dziedāšanas manieri, ko 2006. gadā ar teicamo singlu Pop The Glock radīja Afija, tomēr par laimi mans pareģojums izrādījās neprecīzs. Ja godīgi, man ir ļoti žēl, ka populārā popmūzika mūsdienās ir līdzīga kā Tik Tok, kur vienu Lady Gaga vai Keitijas Perijas singlu ir grūti atšķirt no cita, un ja vien Keša šeit neizmantotu tik savādu vokālu, tad arī viņu noturētu par vienu no augstākminētājām dāmām. Ja atgriežamies pie Animal, tad jāsaka, ka ierakstā ir dažāda veida popmūzika, un vismaz man prātā vislabāk ir palicis fakts, ka tur sadzirdēju skaņas, kas šķita līdzīgas gan 90. gadu Eiropas cukorotajam popam (dziesma Kiss N Tell), no kuras nevienu mākslenieku nespēju atcerēties, jo viņi visi bija viendienīši, kā arī pāris dziesmas atgādināja Disneja mūziķu popu. Ļoti plašs mūzikas diapazons.

Lai gan šeit varēja lasīt diezgan lielu kritiku par Keshu, tomēr velns nav tik melns kā viņu mālē. Man nepatika, bet domāju, ka citiem patiks.

Dodu albumam 6,5 zvaigznes no 10.

Nu, vai arī Jums šī neatgādina kaut ko no deviņdesmitajiem?

Grupas, kas agrāk bija slavena kā indie ar post panka ievirzēm nu ir atgriezusies pēc divu gadu pauzes ar pilnīgi citādu ierakstu.

Šīs desmitgades vidū Editors, pēc lieliskajiem The Black Room un An End Has A Start, bija viena no manām mīļākajām grupām, saukti arī par janajiem Joy Division, viņi baudīja gan kritiķu, gan fanu mīlestību. Blice, kura par The Black Room saņēma prestižās Mercury balvas nomināciju, ko piešķir par labāko Lielbritānijas vai Īrijas albumu, pēc otrā ieraksta izdošanas sāka saņemt pirmo kritiķu pārmetumus par to, ka viņi neko jaunu vairs necenšas izdomāt, tā vietā radot dziesmas, kas ir tieši tādas pašas kā debijas ripulī dzirdamās. Grupa šo kritiku uzklausīja, un kā 2008. gada vidū atzina tās līderis Toms Smits, ja viņi turpinās spēlēt tādu pašu mūzikā kā iepriekš, Editors ilgi nepastāvēs… Tika pieaicināts producents Flūds, kurš iepriekš sadarbojies ar tādām blicēm kā Depece Mode un The Killers, un pārmaiņas varēja sākties!

“Pārmaiņas” ir īstais vārds, kas raksturo jauno Editors skanējumu. Vairs nav skaklausāmas ātras un spēcīgas ģitāras partijas, kas iepriekš bija gluži kā blices firmas zīme, to vietā galvenais ģitārists Kriss Urbanovics sācis spēlēt sintezātoru… Ja pēc pirmā singla no šī ieraksta, Papilon, man šķita, ka pārmaiņas iet uz labo pusi, noklausoties visu disku domas mainās. Papilon ir vienīgā dziesma, kura patiešām izceļas, un kuru pēc In This Light And On This Evening var atcerēties, pārējā ir pelākā masa, kas gandrīz ne ar ko neatšķirās no teju jebkura cita sintpopa ieraksta.

Ja iepriekšējos Editors diskus drillēju neskaitāmas reizes, esmu drošs, ka trešo skaņuplati tuvākajā nākotnē manā mūzikas atskaņotājā neatrast. Kaut kas vairs nav tā… Ja vien neesi sintpopa fanāts, šo ierakstu ieteikt nevaru.

Dodu albumam 6,5 zvaigznes no 10.

Sāksim ar to, ka sveicu Jūs visus 2010. gadā! Jā, varbūt nedaudz novēloti, bet tā nu ir sanācis, ka pirmā atzīmēšanās eRokā jaunajā Tīģera gadā sanāk tikai šodien, 3. janvārī. Gadu iesāksim ar vienu no rokmūzikas pretrunīgākajām, skandalozākajām un slavenākajām sievietēm – Kortniju Lovu, kurai nupat gadu mijā klajā nācis otrais solo albums Nobody’s Daughter.

Vai kāds jau šo gadu laikā ir paspējis aizmirst ņipro grunge skuķi Kortniju? Diez vai, jo viņas muzikālās un nemuzikālās izdarības vienmēr ir piesaistījušas gan roku mīlošas ausis, gan tabloīdu dzeltenuma kāras acis. 90. gados Lova kārtīgi ārdījās amerikāņu grupā Hole solistes amatā, savu karjeras virsotni sasniedzot 1998. gadā, kad tika izdots veiksmīgais albums Celebrity Skin. Starp citu, kādu laiku tika runāts, ka Nobody’s Daughter būs Hole atkalapvienošanās ieraksts, taču Kortnija izlēma cigarešu paciņu izpīpēt viena pati. Kā jau minēju, Lova ir bijusi regulāra dzeltenās preses mīlule – viņas krutuma sarakstā ietilpst Kurta Kobeina sievas gods, daudz alkohola un narkotiku, mātes tiesību atņemšana, visādas tiesu prāvas, rehabilitācija un tā tālāk un tā vēl joprojām. Šī nu jau 45 gadus vecā sieviete vienmēr ir piesaistījusi sev uzmanību, tāpēc ar interesi sāku klausīties Nobody’s Daughter. Lai gan atceroties viņas pirmo solo albumu America’s Sweetheart, kuru, šķiet, Kortnija Lova veidoja smagās paģirās, klausoties 2004. gada superhitus American Idiot un This Love, un kurš arī komerciāli izgāzās kā piedzērušās grandžmeitenes pēc koncertiem, lielas cerības par Nobody’s Daughter neloloju.

Un aizdomas arī apstiprinājās. Neesmu pārliecināts, vai no Lovas īsti varēja sagaidīt to nebēdnību un ārprātu, kuru viņa piekopa Hole laikos un vēl pāris gadus atpakaļ, taču to šeit nevarēja saklausīt. Protams, Kortnija ir un paliks grunge lēdija, taču, šķiet, viņai ir nedaudz apnicis šokēt cilvēkus. Skaņdarbi ir daudz mierīgāki, pilni ar cigarešu dūmu piepūstu melanholiju un tie pauž grandžisku smeldzi. Tiesa, daudzveidībai albumā ir tādas dziesmas kā Loser Dust un Dirty Girls, kuros valda panciski  ģitāru rifi, straujāks temps un vienkārši teksti, kas tās padara par visnotaļ labām roka dziesmām, taču tomēr tās ir tikai atblāzma no kādreizējās Kortnijas Lovas.  Akustiskā ģitāra un pat klavieres tagad nosaka galveno toni viņas darbos, ne velti albuma noslēgumā ir pieejama dziesmas Sunset Marquis klavieru versija. Liekas, ka Kortnija ir sasniegusi briedumu un nolēmusi visam pieiet mierīgāk, lieki neuztraucot savas iedragātās nieres un aknas. Stilu un attieksmi pret notiekošo Kortnija ir saglabājusi tādu pati kā savos ziedu laikos, taču izpildījums ir mainījies.

Kopumā albums ir labs, taču šodien, kad mūzikas ir tik daudz, ka tā plūst pāri malai kā tikko attaisīts un sakratīts aliņš, Nobody’s Daughter ne ar ko īpašu neizceļas. Ja tas nebūtu Kortnijas Lovas darbs, šaubos, vai to kāds vispār ievērotu. Taču tā ir lieliska mūzika, lai sēdētu piepīpētā bārā un sūktu vēsu Brenguli. Jā, tieši šādā atmosfērā, manuprāt, Kortnijas lieliskais vokāls atklātos visā pilnībā un to varētu tā pa īstam arī izbaudīt.

Ir jauns gads, un arī esmu izlēmis no mūzikas apskatnieka  censties kļūt par mūzikas recenzentu. Tā kā vēl ir iekrājusies kaudze ar apskatīšanas vērtiem pērnā gada ierakstiem, 2010. sākšu ar svaigāko no Noras Džonsas.

Jāsaka, ka Noras radītā mūzika mani ir uzrunājusi jau kopš tā laika, kad man bija tikai 10 gadi, bet viņa izdeva savu debijas ierakstu. Tolaik to darīju retāk, bet jau kādus divus trīs gadus Come Away With Me manā iPod atskan vismaz reizi mēnesī. Arī kā romantiska vakara fons šis disks ir skanējis ne reizi vien, joprojām uzskatu, ka tas ir viens no labākajiem diskiem šim mērķim. Diemžēl jāsaka, ka līdz ar Feels Like Home Džonsa daļu sava šarma zaudēja. Lai gan dziesma joprojām bija lēnas un liriskas, līdz ar kantrī žanra lielāku dominanci, kaut kas vairs nebija tā. Not Too Late jau bija labāks, tomēr joprojām kaut kas nebija tā, kā es to gribētu dzirdēt. Un tad pēc divu gadu klusēšanas parādījās The Fall.

Sākusi sadarbību ar producentu Džakvairu King, kurš veidojis tādus ierakstus kā Aha Shake Heartbreak un Only By The Night no Kings Of Leon, vairākus Toma Veita diskus un arī zināmāko no Modest Moose – Good News for People Who Love Bad News, amerikāniete nu izklausas daudz savādāk kā iepriekš. Jā, nekur nav pazudušas jau ierastās lēnās balādes, džeza, sola, folka un arī kantrī melodijas, tomēr savā ceturtajā skaņuplatē dziedātāja ir ieguvusi jaunu un ļoti pievilcīgu šķautni. Ir parādījies kaut kas no indie, kas komplektā ar Noras teicamo vokālu veido ko jaunu un nedzirdētu, tomēr tajā pat laikā kaut ko tik zināmu. Uzskatu, ka viņa ir lieliski adaptējusies mūsdienām, necenšoties radīt kārtējo Come away With Me, tā vietā meklējot jaunas vēsmas un meldiņus.

Vienīgais, kas man patiesi traucē ieraksta pilnvērtīgā izbaudīšanā ir tas, ka tajā joprojām ir vairākas kantrī dziesmas. Protams, šādas mūzikas iekļaušana ierakstā palielina tā pārdoto eksemplāru skaitu, tomēr tā nav mūzika ikkatram. Runājot par atsevišķām dziesmām, noteikti jāizceļ izcilais pirmais singls Chasing Pirates, kas ievada albumu. Vēl noteikti gribu izcelt tam sekojošos Even Though, Light As A Feather un Young Blood. Pirmās četras no 13 kompozīcijām arī ir augstākais plates punkts, tomēr arī tās pārējā daļā var atrast teicamu mūziku.

Ar The Fall Džonsa atkal ir pārsteigusi pasauli, tas jau atkal ir lielisks ieraksts. Jau sākumā pieminēju, ka viņas debijas plati esmu daudzas reizes rotējis gan pleijerī, gan romantiskos vakaros. Esmu doršs, ka ar šo būs līdzīgi. Nora ir kļuvusi savādāka, taču noteikti ne sliktāka!

Dodu albumam 8,5 zvaigznes no 10.

Ne pārāk plašo Latvijas gaygaze skatuvi papildinājis jauns un talantīgs mākslinieks – DJ Graviso.

Lai arī tikai nupat ir iznākusi viņa pirmā dziesma “You Give Bono A Bad Name”(tās videoklips zem raksta), Graviso jau labu laiku ir no malas vērojis gaygaze attīstību un aizguvis arī vairākas labas idejas. Laikā, kad par sevi ik pa laikam atgādina tikai Sūda Ānis, šī noteikti būs patīkama pārmaiņa šī žanra cienītājiem.

Graviso galvenā ietekme ir epikroka grupas “Muse” līderis Metjū Belamijs. Graviso izpilda lieliskus falseta dziedājumus, pat labākus nekā viņa skolotājs. Tomēr nedrīkst nepieminēt arī “Tu Arī” vokālistu Bono, jo tieši šim māksliniekam DJ ir veltījis savu pirmo dziesmu. Vēl nav zināms, kad DJ Graviso izdos nākamo dziesmu, tāpat nav informācijas par iespējamiem koncertiem. Tomēr to katrs pats var mēģināt paprasīt viņam pašam. Varat mēģināt viņu sameklēt kādā festivālā. Starp citu, pats mākslinieks saviem faniem vēlējās nodot: jo kā es mēdzu teikt.

Nobeigumā var uzdot jautājumu: Vai DJ Graviso kļūs par jauno Latvijas geju elku?

Tā kā mans kolēģis Gots de Hujē nāk no pilsētas, tad viņš savā pseidorakstā nepieminēja to par kāiem mūzikas notikumiem runās laukos. Voila.

Ja pērnais gads bija Blur un Bon Jovi (pirmajā gada pusē) un Maikla Džeksona un Bon Jovi (otrajā gada puse) gads, tad šis visticamāk būs Pavement un Bono gads. Jācer, ka indie karaļu, kas šogad ir nolēmuši apvienoties un apceļot bez maz vai visu pasauli parādot, ka Bobs Nastanovičs (grupas kovbelists, kas koncertos dziesmu Unfair, Conduit for Sale un Debris Slide laikā nenormāli bļauj, tā teicami kontrastējot ar Stīvena Malkmusa vienaldzīgo vokālu) ir visu laiku krutākais mūziķis pasaulē, neiztraucēs kāda leģendāra popmūziķa nāve, kā tas notika strauji augošo Blur krutumu nomainot pret baltā prinča Maikla Džeksona krutumu.

Otru 2008. gada personību Džonu Bon Džovi šogad nomainīs Bono, kas šogad ir nolēmis pārspēt Džonu piedaloties Twilight sāgas trešajā daļā. Tāpat Bono ar U2 šogad apmeklēs Helsinkus, tā aizvilinot daudzus eRoka lasītājus skatīties maģiskās Mistera B. olu kasīšanas spējas. (skat. šo bildi http://img3.www.spoki.lv/upload/articles/94/94483/images/slaveniba-bono-4.jpg)

Runājot par gada krutāko albumu, mana intuīcija saka, ka šogad Vampire Weekend Contru no sava troņa nodzīs jaunie jaunā viļna bīčboji The Drums, kas visus pērn pārsteidza ar savu EP Summertime un dziesmu Lets Go Surfing. Jau tagad visi runā, ka puiši savā laboratorijā neaprobežojas ar lētu alkoholu, bet eksperimentē ar Dunedinas skaņu ( dunedin sound astoņdesmito gadu Jaunzēlandes pilsētā Dunedinā pastāvošs indie pop žanrs), piecdesmito gadu bībop un mēgina kopēt Joy Division. Būs spoži, bļa.

Principā, tas arī viss. Esiet veseli 2010. gadā un nedariet muļķības. Galvenais lasiet sukas eRoku, bļāā, tad iespējams es lamāšos mazāk un Kūtris ieliks The Cure Disintegretion albumam 10 zvaigznes.

Vūvī zūvī jaunais gads ir klāt. Un šo ūberhujējoši muzikālo gadu (tāds tas tiek paredzēts pēc mana kolēģa kafijas biezumiem) es gribēju iesākt ar tvīkora aizsācējiem, Bono soloturnejas iesildītājiem un Gota de Hujē mīļāko grupu Lossss Campessssinos.

Sākotnējie post roķeri. Los Campesinos jeb zemnieki mani spēja uzrunāt jau ar  savu debijas albumu Hold on Now, Youngster, kas bija pārpildīts ar vairākiem indie-pindie grāvējiem un dziesmām ar asprātīgi nūģiskiem dziesmu nosaukumiem. (We Are Beatiful, We Are Doomed arī bija tik pat labs albums)  Protams, muzikāli grupas 21. gadsimta kanādiešu tvīpopa, post hārdkora un Pavement estētikā ieturētā indie sakausējums bija spožs un speja dot kaut nelielu elpas dvašu pūstošajam britu rokam. Nu, un tad mēs nonācām līdz grupas trešajam ripulim.

Smejies vai raudi mans sākotnējais iespaids, kad es uzzināju, ka tāds iznāks bija diez gan skeptisks. Uzaicinot visādas slavenības no tādām nevienam nezināmām grupām kā Ksjū Ksjū (Xiu Xiu), Parentitikal Girls (Parenthetical Girls) un Ded Saiens (Dead Science) šķita muļķīgs solis tuvāk Arctic Monkeys augstumiem, bet beigās izrādijās tas bija tikai mans muļķīgais stereotips ar kuru nav jālepojas, bet tā kā es esmu pamuļķis, tad šādu muļķigu lepošanos jūs man taču piedosiet, ne? Vispār principā es te aizpisos ar visādiem beztēmas mēsliem un aizmirsu pateikt, ka grupa no enerģijas dzērienu pārdozējošiem The New Pornographers ir pārtapuši par grupas lielāko elku (spriežot pēc izpildīto kaverversiju skaitu grupas koncertos un studijas ierakstos, kas sasniedz neaizsniedzamo skaitli 2) Pavement daļeju klonu. Lai vai kā, bet atsauces uz Pavement trešo albumu Wowee Zowee ir jūtamas visa albuma garumā. Sākot ar pirmo dziesmu In Medias Res, kas līdzīgi kā Wowee Zowee We Dance ir skaņdarbs akustiskās ģitāras pavadījumā, kas albuma pirmajai dziesmai ir diez gan netipiski. Tāpat kā Pavement albums šis ir izteikti eksperimentālāks par saviem priekšgājējiem un pats galvenais tik ekletisks, ka Pink Floyd fani noteikti tagad aiz dusmām vēl ieslīgst lielākā klasiskā roka stagnācijā. Šajā albumā ir gan kampesīniem tipiski psiho gabali, ņirgāšanās par īmo sērgu un pats dīvainākais Xiu Xiu vai Animal Collective eksperimentālā popa monstrojumi. Protams ja es labi gribētu atsauces uz peivmentu es vēl atrastu, kaut vai malkmusīgu ģitāras solo albuma labākajā dziesmā Romance Is Boring.

Varbūt sākumā albums liekas sūdīgāks par saviem priekšgājējiem, jo tajā nav tādi grāvēji kā You! Me! Dancing! vai Broken Heartbeats Sounds Like Breakbeats (varbūt There Are Listed Buildings vai Romance Is Boring tiem tuvojas, bet arī tikai pēc rūpīgas Baškerkostānas republikas ūdenstorņu izpētes), bet tā pavisam nav. Man pat liekas, ka šis ir grupas labākais darbs un iespējams brāļu un māsu kampesīnu mūža meistardarbs.

P.S. Ja Wowee Zowee es liktu 9,5 zvaigznes vai pat visas 10 zvaigznes, tad šis ir pelnījis KŠ spēku jeb katram savs…..

Albumam lieku 9 zvaigznes no 10.

Bļ, man vajag Kortniju, gotēn.