Jau gandrīz pusotru gadu eRokā esam, aktīvāk vai pasīvāk, kvalitatīvāk vai ne tik kvalitatīvi, mēģinājuši recenzēt dažādus albumus. Iespējams, mūsu lasītāju bāze nav pārāk liela, tomēr tā ir diezgan stabila, par ko esam Jums ļoti pateicīgi. Rakstot recenzījas esam sapratuši, ka spējam to darīt labi un tā, lai Jums, lasītājiem, tas šķistu vajadzīgs. To saprotot, izlēmām – esam gatavi spert nākamo soli savā attīstībā un no vienkārša bloga kļūt par mūzikas portālu.

Jā, iespējams tā ir utopija, tomēr ticam, ka esam tam gatavi un ticam, ka spēsim darboties vēl labāk kā līdz šim. Pēdējo pāris mēnešu laikā esam ļoti aktīvi gatavojušies šīm pārmaiņām un uzskatu, ka esam paveikuši visu, ko spējam. Vēl negribas atklāt visas detaļas, tomēr esmu drošs, ka pirmdien, 14. jūnijā pulksten 20.00, kad portāls eroks.lv sāks savu darbību mums par to, ko varam piedāvāt nebūs kauns, bet Jums būs interesanti redzēt to, kas ir izdevies. Garantēju, ka tajā dienā portālā ieraudzīsiet vairākus pārsteigumus, cerams, ka tie būs patīkami.

Paldies visiem tiem, kas mūs lasīja līdz šim, cerams, ka pēc nākamās pirmdienas Jūsu kļūs daudz, daudz vairāk!

Jāatzīst, ka līdz No Ghost par šiem vīriem neko nebiju dzirdējis un šis atklājums ir diezgan liela sagadīšanās – kādu vakaru izdomāju paklausīties Sea FM 99,5 no Kērnsas, Austrālijā (kad biju Zaļajā kontinentā, atklāju, ka viņiem ir lieliska rīta programma (to varat dzirdēt ap 21.00 pēc Latvijas laika)), un šajos viļņos skanēja albuma titulgabals. Jau pēc pirmās noklausīšanās reizes sapratu to, ka tāda mūzika man ļoti patīk, to, ka noteikti jāpapēta The Acorn vēsture. Izrādās, ka grupa dibināta jau 2003. gadā Otavā, un līdz šim izdoti pieci albumi un divi EP.

Klausoties šo plati ilgāku laiku saprotu to, ka kanādiešiem izdevies izdarīt to, uz ko tiecas ikviens mūziķis – jo vairāk klausos No Ghost, jo vairāk šī plate uzrunā un aizrauj. Ja pēc pirmās reizes likās, ka šis ne ar ko neatšķiras no daudziem citiem šā žanra ierakstiem, tad tagad klausoties to atkal un atkal atklāju jaunas, iepriekš nepamanītas, bet ļoti patīkamas detaļas. Vai tas būtu kāds teksta fragments, kas aizslīdējis garām, vai arī kāds mazāk pamanāms instruments, tomēr kaut kas ikreiz izceļas.

Patīkami ir arī tas, ka The Acorn prasmīgi atraduši balansu starp lēnajām, liriskajām kompozīcijām ar ļoti pieticīgu pavadījumu un ātrākajām, atraktīvākajām dziesmām. Disks ir mainīgs, tas nestagnē, tā vietā esot patstāvīgā attīstībā – lēno nomaina ātrais, kluso – skaļākais un otrādi. Šeit gribētos vilkt zināmas paralēles ar lielisko Band of Horses ierakstu Infinite Arms, tomēr uzreiz jāpiebilst, ka amerikāņi šoreiz radījuši augstvērtīgāku materiālu. No 11 No Ghost skaņdarbiem šoreiz vēlos izcelt ievadošo Cobbled From Dust, ļoti aizraujošo Crossed Wires un jau pieminēto titulgabalu  No Ghost.

Esmu priecīgs, ka atklāju šo blici – disks irpatiešām jauks un lab, iesaku to noklausīties ikvienam, kuram patīk indie folks. Pat tiem, kuriem šis žanrs nav tuvs, No Ghost varētu būt saistošs – esmu pārliecināts, ka tas izcili iederētos kā fona mūzika romantiskām vakariņām. Izmantojiet to!

Dodu albumam 8 zvaigznes no 10.

Stone Temple Pilots jeb STP radās 1986. gadā, izjuka 2003., tomēr pēc pieciem gadiem atkal apvienojās, lai turpinātu muzicēt. Beidzot ir arī rezultāts – grupas vārdā nosauktais albums, kas ir salīdzinoši neitrāla izvēle, salīdzinot ar iepriekšējo ierakstu nosaukumiem, kas, pēc grupas dalībnieku vārdiem, esot bijuši ļoti interesanti

Iepriekšējie albumi esot bijusi nedaudz vairāk balstīti uz neīstu grandžu un psihodēliju. Šeit no tā nav ne smakas – parasts (lai neteiktu prasts) alternatīvais roks, ko esmu dzirdējis gan Jet, gan pašās sliktākajās Weezer izpausmēs. Šajā albumā ir kaudze jauku dziesmiņu, pat tādu kā balāžu, bet baudījums no tām mazs, jēga arī. STP bija ieminuši labu taciņu post-grandžā un pat nedaudz hārdrokā, tomēr viss, kā vienmēr, ir jāsabojā, jāapvienojas un jāizdod viduvējs albums. Dažreiz ir labāk izkauties un vairs netikties, kā to darīja kādreiz. Šiem puišiem, no kuriem divi ir brāļi, tas prātā nav ienācis.

Minot konkrētus nosaukumus, jāizceļ singls Between the Lines, kas bija par matu smagāks, agresīvāks un labāks par pārējiem. Tas un otrā albuma dziesma Take a Load Off un numur trīs Huckleberry Crumble arī ir labākie albuma gabali, par kuriem varētu nekaunēties arī Billijs Korgans. Pēc Billija gan šī mūzika īpaši neizklausās, toties “wah-wah”, “talkbox” un/vai citu efektu pielietojums vienā no dziesmām nepārprotami atgāda Bon Jovi. Labi vai slikti, lai paliek katra paša ziņā, jo es savu viedokli šoreiz vēlos paturēt pie sevis. Jūs saprotat, uz kuru pusi tas velk…

Nav katastrofa, bet nav labi. Starp citu, šis ieraksts saņem tikpat, cik Jet veikums, kuru apskatīju dziļi pagājušajā gadā.

Dodu albumam 6 zvaigznes no 10

Meitene klipā ir jauka, lai arī piedzērusies.

Kopš 2009. gada vasaras, kad pasauli satracināja līdzi svilpojamais Let’s Go Surfing, The Drums no diviem trūundergraundpoperiem ir kļuvuši par trūmainstrīmpoperiem, jo dziesma par sērfošanu nebija grupas vienīgais grāvējs, pēc tā sekoja kaut kas tik kruts kā I Felt Stupid un Summertime EP ar sešām ūberkrutām un lipīgām dziesmām. Arī mani spēja satracināt grupas oriģinalitāte un inovatīvais ņūveiv un bīčbojpopa sakausējums, kas patiesībā nav nekas baigi sarezģīti izstrādāts un tu nedomā kā šie džekiem kaut ko tik unikāli, kā saka vis ģeniālais ir vienkāršs. Tāpat grupa fano par zviedru indīpoperiem The Tough Aliance, kas arī ir jūtams grupas daiļradē. Grupa bija kļuvusi tik slavenīga, ka par viņiem ieinteresējās džeki no Island Records, bet diemžēl lielo ierakstu kompāniju priekšrocības un nacistu zeltu The Drums šajā albumā nav pamanījušies izmantot.

Sāksim ar to, ka apskatot plates dziesmu sarakstu man radās pamatīgas aizdomas, ka mani sagaidīs pamatīga vilšanās, jo no ģeniālā EP Summertime būs iekļautas tikai divas dziesmas Down By The Water un Let’s Go Surfing, kas ir arī abas hitīgākās albuma dziesmas. Bet paldies dievam pirmais singls Best Friend manas šaubas izgaisināja, tāpat lieliskas šķita arī citas dzirdētās dziesmas, kas būs iekļautas jaunajā albumā (Me And The Moon, Forever And Ever, Amen un I’ll Never Drop My Sword). Beidzot izdzirdot albumu tomēr ļoti ļoti ļoti neliela vilšanās sajūta bija, jo klausoties albuma dziesmas pēc kārtas pāris momenti palika nemanīti un uz beigām šāda tik cukurota mūzika sāka pat nedaudz apnikt, bet ļoti iespējams ir tīri subjektīvi pārmetumi. Objektīvi skatoties mums tiek piedāvātas divpadsmit lieliskas melodijas, no kurām kā jau ierasts vislabākās ir novietotas plates sākumā, kad viena pēc otras seko dziesmas Best Friend, Me And The Moon, Let’s Go Surfing un labākās no iepriekš nedzirdētajām dziesmām Book Of Stories, Skippin’ Town. Skaidrs, ka uz šādu hitu fona iepriekš dzirdētais Forever And Ever, Amen izklausās pēc neliela fīlerīša, bet paldies dievam Down By The Water atgriež albumu pareizajā gultnē, kas tāda arī paliek līdz pašām albuma beigām, īpaši izceļoties pāraranžētajai I’ll Never Drop My Sword.

Diemžēl ilgi gaidītais revolucionārais albums, nemaz tik revolucionārs nešķiet, rezultātā The Drums atklišejo savas veiksmīgi radītās klišejas, bet kuru gan tas interesē, ja šīs klišejas ir tik barojošas, ka pēc melodijām izsalkušais primāts tiek piebarots tā, ka visam gadam pietiks kam dungot, svilpot un sist ritmu līdzi.

2,85/10

P.S. Kā raksta vikipēdija grupa savu albumu radījusi savā dzīvoklī Ņujorkā un mazā zaru būdiņā leģendārajā Vudstokā.

Skaidrs, ka ievads ir totāli provocējošs, jo neviens jau tādus Quasi nemaz nezin. Reiz lasīju, kādu anekdoti, ja tev kāds draugs saka, ka viņš ir pasācis klausīties indīroku, tu viņam vai viņš zina (tiek nosauktas divas nevienam nezināmas grupas no astoņdesmitajiem vai deviņdesmitajiem), ja viņš atbild nē, tad tu saki, ka tu ar viņu vairs nekad nerunāsi. Quasi varētu būt viena no tām grupām, kuru tu varētu izmantot kā šī joka sastāvdaļu.

Kāpēc tad Quasi ir tik ļoti nepopulārīgi? Atbilde ir pavisam vienkārša abi grupas dalībnieki savos zieda laikos ir darbojušies dažādos krietni atpazīstamākos projektos, piemēram, Dženeta Veisa sita pa bungām leģendārajā riot grrl grupā Sleater Kinney, bet pēc Pavement izjukšanas Stīvena Malkmusa pavadošajā grupā Jicks. Savukārt Sems Kūms, agrāk spēlēja vienā grupā ar pašu Eliotu Smitu, turklāt viņš kā viesmūziķis ir piedalījies visos Built To Spill albumos kopš 1997. gada Perfect From Now On. Patiesībā jau kopš 1992. gada Quasi abus mūziķus saista ne tikai muzikālās saites, bet arī mīlestība vienam pret otru.

Šo albumu daudzi grupas fani jau ir nosaukuši par grupas labāko darbu, jo abu grupas dalībnieku galvenie projekti ir izjukuši un grupai vismaz šajā ir pievienojusies Stephen Malkmus and The Jicks basģitāriste Džoana Bolma. Bet vai šis tiešām ir labākais grupas albums? Nē, jo pavisam noteikti, tas ir grupas 1998. gada albums Featuring “Birds” ar teicamu ievadošo popsinglu Our Happiness is Guarenteed. Bet arī šis neskatoties uz vienu lielu mīnusu ir pietiekoši labs albums. Tajā grupas skanējums ir kļuvis trokšņaināks, reizē saglabājot melodiskumu. Galvenais iebildums varētu būt tāds, ka pēc trīs ievadošajām dziesmām, kas ir ļoti vitālas un plates labākajai dziesmai Bye Bye Blackbird seko gara un pārlieku izstiepta akustiskā pauze. Rezultātā plates vidusdaļa ir tik garlaicīga, ka pilnīgi pazūd jebkāda jēga klausīties plates beigu daļu. Bet tas tomēr varētu arī būt plates vienīgais un lielākais mīnuss.

Mūsdienās, kad liela daļa deviņdesmito gadu indīroka grupu nodarbojās ar golfa spēlēšanu vai arī kādu citu tik pat pinkfloidisku nodarbi, bet pārējās vienkārši totāli sūkā vai arī ir pārdevušās, tad tādas grupas kā Quasi 2010. gada albums, kas nav peļams ir vērtējams augstu šā žanru cienītāju lokā.

7/10

Šo apskatu sāksim ar jautājumu, vai jūs esat dzirdējuši par Vampire Weekend? Tā kā 99,9 procentos atbilde būs jā, tad droši varam turpināt, jo Abe Vigoda būtībā tāds ūber haotisks un maigi trokšņains vampīrvīkends vien ir. Bet tomēr ir vairāki iemesli, kādēļ šai grupai būtu jāpievērš uzmanību un galvenais no tiem ir tāds, ka kaut ko reizē tik šizofrēnisku un popsīgu mūsdienas ir grūti atrast.

Abe Vigoda patiesībā jau ir diezgan veca grupa, radusies 2004. gadā. Sākotnēji aktīvi spēlējusi savdabīgajā The Smell klubā, kas izceļās ar to, ka tajā ir laipni gaidīti visa vecuma parazīti, cilvēki un citi lopi, bet pats galvenais šiem dzīvniekiem ir aizliegts lietot alkoholu un narkotikas. Neskatoties uz šo veselīguma propogandu šeit uzstājās dažādas eksperimentālās un pankroka grupas. Kā aktīvi Losandželosas anģika pārstāvji grupa 2006. gadā izdod savu debijas albumu, bet šā apraksta varonis Skeleton jau bija grupas trešais ripulis, turklāt jau ir skaidri zināms, ka šogad ir gaidāms grupas ceturtais albums.

Runājot par Skeleton, tad tas ir totāls haoss. Apskatot dziesmu garumu, tev uzreiz ir skaidrs, ka būs darīšana ar kaut kādiem s… pankiem, bet iemetot ausi platē, tu nokļūsti tropu ritmu pārņemtā pankroka pasaulē un tas nav tas pats. Vēl šiem nenopulētajiem vampīrvīkendiskajiem tiek pievienotas dažādas noise atkāpes un ģitāras arpedžijas, kas nostrādātas ar matemātiskā roka precizitāti. Runājot par mīnusiem, plates dziesmas ir diezgan vienveidīgas un neskatoties uz grupas krutumu un Lācplēša spēku plates vidusdaļā platē sāk kļūt pat nedaudz garlaicīgi, bet kāda noise atkāpīte albumu atkal noved uz pareizā ceļa un plates pēdējas dziesmas ir vislabākās. Vēl protams var runāt par diezgan slikto skaņu, izklausās tā it kā grupas vokālists dziedātu kādā tualetē, bet to varētu pat uzskatīt par plusu, ja skatāmies uz paaugstināto snobismu mūsdienu skaņu tehnoloģijas jomā.

Laba grupa ar tīri labu albumu. Kāpēc tā ir tik nezināma, ja salīdzinām ar līdzīgajiem No Age un citiem šitgeizlofaieriem? Nezinu, lai vai kā man ir pamatotas aizdomas, ka ar ceturto albumu grupa sasniegs kaut nelielas meinstrīm muzikālās virsotnes. Un ceru, ka tā, jo No Wave Vampire Weekend ir jābūt atzītākiem.

8/10

P.S. Es ceru, ka pāris grupas dalībnieki ir mainījuši matu sakārtojumu.

Kā jau visi aktīvie muzikālo aktivitāšu baudītāji nojauš, tad pasaulē ir divu veidu grupas – tās kuras savu skanējumu maina ar katru albumu un grupas kuras nemainīgi visu savu mūžgaro karjeru savu skanējumu nemaina un rūpīgi pieturās pie pašizdomātām muzikālajām klišejām. Teenage Fanclub ir grupa, kurai piedietos otrais variants, bet paldies dievam šie vīri ir pietiekoši gudri un savus vienādi skanošos albumus izdod ar regularitāti piecos gados, tādēļ vispasaules mūzikas kritiķi par šiem vīriem vienmēr ir izteikušies salīdzinoši pozitīvi. Un kā gan savādāk, ja grupas arsenālā ir tik labas melodijas. Pastāv pat uzskats, ka Teenage Fanclub ir sarakstījuši pāris no lipīgākajām melodijām deviņdesmitajos.

Īsumā izklāstot grupas biogrāfiju skaidrs, ka grupas slavas 15 minūtes ir datējamas ar deviņdesmito gadu sākumu, kad  pārsteidzošā kārtā grupas 1991. gada albums Bandwagonesque apsteidza Nirvana, Slint, Talk Talk, My Bloody Valentine albumus cīņā par gada albumu titulu ietekmīgā amerikāņu žurnāla Spin vērtējumā. Un tik tiešām grupas unikālais talants savienot mūsdienīgo (Sonic Youth cienīgas ģitāras partijas) ar vecmodīgo (Beach Boys, The Byrds un Black Star estētika) un vēl visu to ietērpt tiešām lieliskās melodijās ir neaptverams. Seko triumfāla uzstāšanās 1992. gada Rīdingas festivālā, kurā bariņš cilvēks uzrīko pamatīgu ārdīšanos dubļos. 1993. gadā iznāk singls kopā ar De La Soul, bet pēc tam grupas slava abos okeāna galos apsīkst, grupas slava Britānijā tikai aug, bet jeņķu brāļi nepelnīti aizmirst šo grupu, lai gan 1995. gada albums Grand Prix bija tik labs albums, ka pats Liams Galahers ierindo Teenage Fanclub otrajā vietā pasaules labāko grupu sarakstā (pirmajā vietā protams ir Oasis)

Runājot par jauno albumu, grupas melodiskais skanējums nav īpaši mainījies, bet tikai elektroniskās ģitāras ir nomainījušas akustiskās ģitāras, ko varētu uzskatīt par novecošanas pazīmi. Dziesmas ir pilnas ar vasarīgu optimismu, lai gan tajās ir arī kāda rudenīga melanholijas stīga. Izcili melodiskas ir plates pirmās divas dziesmas Sometimes I Don’t Need To Believe In Anything un Baby Lee, arī pārējām dziesmām ir lieliskas melodijas, lai gan instrumentālais pavadījums nav tik interesants kā agrāk.

Labs albums, kuru gan es ieteiktu klausīties tikai tad, ja tu esi iepazinies ar grupas daiļradi vismaz noklausoties grupas best-of izlasi.

7/10

Nesen runājot ar kādu paziņu spriedām par to, cik forši ir noķert kādu jaunu, topošu zvaigzni tajā mirklī, kad šis mākslenieks vēl nav zināms, tad, kad viņš sper pirmos nopietnos soļus atpazīstamības virzienā. Diemžēl, no pašas agrīnākās stadijas nevienam ārzemju māksleniekam vēl neesmu spējis sekot ( ceru, ka par pirmajiem kļūs ieliskie Hurts, kurus pamanīju pēc pirmā singla), bet pašmāju mūzikas skatuvē esmu lepns par to, ka ”noķēru” to reizi, kad kādā 2005. gada otrās puses vakarā pirmo Goran Gora demoierakstu Slow Down savā pārraidē “Pagrabs” atskaņoja Toms Grēviņš. Neliekuļošu – nebija tā, ka jau no pirmās reizes būtu sajūsmā kliedzis, ka viņš būs nākamais, kurš būs pirmajā pozīcijā visos Latvijas topos, tomēr tajā pat laikā viņu ievēroju un atcerējos tad, kad pēc pāris mēnešiem Slow Down jau bija izmalies cauri “Priekšnamam”, un nonācis aktīvā radio rotācijā.

Goran Gora mūzikai ir kāda ļoti, ļoti laba īpašība – jo biežāk to dzird, jo vairāk tā patīk. Tas nav tikai mans viedoklis, tā domā daudzi, turklāt, kas nav mazsvarīgi, mūziķis ir pietiekami dažāds, tajā pat laikā vienmēr saglabājot savu stilu un visai unikālo rokrakstu. Jau klausoties Mystyrys Yrs biju pirmo vēstnesi – singlu Dance Away, kurā kā viesmākslinieks piedalās frYars, biju visai pārsteigts, jo dziesminieks bija pamatīgi mainījies. Ne uz labo, ne uz slikto pusi, bet vienkārši kļuvis citāds. Ja Jetlag bija iekļauts diezgan plašos, tomēr stingros rāmjos, tad jaunais ieraksts pārsteidz ar to, cik daudz žanrus un dažādus skanējumus iespējams sakombinēt, radot plūstošu un vienotu ierakstu. Gandrīz katra kompozīcija pamatīgi atšķiras no iepriekšējās, tomēr šķiet, ka tās ir speciāli radītas šādai secībai, tam, lai no vienas noskaņas organiski pārietu citā, nezaudējot kopējo pavedienu un identitāti.

Ļoti patīkami, ka neskatoties uz to, ka teju pusē no trīspadsmit skaņdarbiem (sešos) ir sastopami viesmākslenieki, ikviens no viņiem loģiski iekļaujas kopējā skaņu plūsmā. Bez jau pieminētā frYars, dziesminieks sadarbojies arī ar Tomasu Denveru Džonsonu, Detlefu, Andi Grīvu, Kseniju Sundejevu un sievu, Astro’n'out solisti Māru Upmali-Holšteini.

Vēl kāda lieta, kas ļoti iepriecina, ir tā, ka tieši tāpat kā iepriekšējā reizē, arī tagad gandrīz katrai no albuma dziesmām ir potenciāls kļūt par lielisku singlu. Bez jau pieminētā Dance Away, vēl vēlos uzteikt lirisko un ļoti skaisto Sometimes, pozitīvo un romantisko Garden kā arī dejiskos un nedaudz futūristiskos Glow un Prodigy.

Ne vienmēr tas piepildās, tomēr ļoti bieži ir tā, ka tas, kas ilgi nāk, labi nāk. Mystyrys Yrs ir trešais ieraksts, ko Goran Gora radīja šo gadu laikā, jo pirmos divus viņš izlēma nepublicēt. Šobrīd šķiet, ka tas ir pareizs solis, lai gan ļoti ceru kādreiz izdzirdēt arī abus slēptos albumus. Lai vai kā, tieši tāpat kā pirms trīs gadiem, mūziķis ir radījis disku, kas visdrīzāk būs mans šī gada pašmāju mīļākā plate. Visu cieņu!

Dodu albumam 9 zvaigznes no 10.

Runājot par albumu tajā kā jau daudzos albumos ir lieliskas dziesmas un mazāk lieliskas, lai gan izteikti vājuma brīži nav jūtami. Īpaši ģeniāls manuprāt ir Crown on The Ground, kas manuprāt teicami raksturo albuma garu un pavisam noteikti ir viens no šī gada labākajiem skaņdarbiem. Plates pirmais singls un arī tās ievadskaņdarbs gan ir Tell Em’ ar vienkārši graujošu bītu. Runājot par plates mīnusiem tā jāatzīst kā viens veselums manuprāt nostrādā tikai vienu reizi, jo šādu šoka efektu klausoties tik skaļu popsu var piedzīvot tikai vienreiz mūžā. Turklāt plati visā tās krāšņumā var izbaudīt tikai ar jaudīgu skaņas sistēmu, baudīt šos graujošos un šokējošos hip hopa bītus uz kaut kādām sūdstiņām ir īsts noziegums un ne pārāk objektīvs lēmums.

Uzskatu, ka šis albums ir jādzird katram, kurš nebaidās no skaļas un graujošas popmūzikas.

8/10

P.S. Klīst baumas, ka grupas skanējuma krutums ir neapzināta tehniskā ķibele.