Vampire Weekend – Contra (2010)

Iespējams, gada aprunātākais ieraksts ir klāt!

Beach House – Teen Dream (2010)

Reiz kāds Latvijā pazīstams populārās mūzikas pārstāvis (ne jau tas kurš Jānis Sproģis) man teica, ka drīz pasauli apvīs ar savām miega pūžņa stīgām tāds deviņdesmitajos populārs žanrs kā drīmpops. Un viņam izrādijās taisnība, bet diemžēl tikai retajam albumam izdodas sasniegt to augsto garīgo lidojumu, kādu mums deviņdesmitajos rādija Slowdive vai Mazzy Star. Vai jaunais neprecētā Baltimoras pāra albums ir kāds no šiem retajiem albumiem?

Grizzly Bear-Veckatimest (2009)

Radiohead iesildītaji, nākuši no Bruklinas – skan daudzsološi, vai ne? Iepazīstieties-Grizzly Bear. Viens no maniem patīkamākajiem  2009. gada atklājumiem. Grizzly Bear sastāv no 4 puišiem, kuri spēlē psych folk mūziku un savu debijas albumu izlaida jau 2004. gadā. Veckatimest ir viņu 3. studijas albums. Tas ir nodēvēts kādas mazas, neapdzīvotas saliņas Masačūsetsā vārdā.

Kesha – Animal (2010)

Kurš to būtu domājis, ka pirmais 2010. gada albums būs deju popmūzika?

Courtney Love – Nobody’s Daughter (2010)

Sāksim ar to, ka sveicu Jūs visus 2010. gadā! Jā, varbūt nedaudz novēloti, bet tā nu ir sanācis, ka pirmā atzīmēšanās eRokā jaunajā Tīģera gadā sanāk tikai šodien, 3. janvārī. Gadu iesāksim ar vienu no rokmūzikas pretrunīgākajām, skandalozākajām un slavenākajām sievietēm – Kortniju Lovu, kurai nupat gadu mijā klajā nācis otrais solo albums Nobody’s Daughter.

Norah Jones – The Fall (2009)

Ir jauns gads, un arī esmu izlēmis no mūzikas apskatnieka  censties kļūt par mūzikas recenzentu. Tā kā vēl ir iekrājusies kaudze ar apskatīšanas vērtiem pērnā gada ierakstiem, 2010. sākšu ar svaigāko no Noras Džonsas.

Saetia – A Retrospective (2001)

Laiks pacelt eRoku jaunā līmenī. Līdz šim esam apskatījuši tikai visādus indie wannabe intelektuāļus un pilnīgi nevienam nezināmus drone/noise mūziķus, kurus slavē tikai tādas alternatīvās organizācijas kā pitchfork.com. Daudz esam apskatījuši arī dažādus Grēviņa mīluļus un čārtu grāvējus. Godīgi sakot, vienīgā patiešām izcilā grupa, kas apskatīta eRokā, ir Double Faced Eels. Ir pienācis laiks to mainīt! Tāpēc es jūs iepazīstinu ar 90.gadu lieliskākās grupas Saetia šīs desmitgades lieliskāko albumu A Retrospective.

Blue Cheer – Vincebus Eruptum (1968)

Kamēr mani daudz zinošākie kolēģi klasiskās rokmūzikas jomā ietur pauzi, piemēram, apskatot dažādus astoņdesmito gadu sintezātoru popa dīvaiņus vai arī vienkārši mērdē savu laiku klausoties dažādas jaunā viļņa dūdiņas ar milzīgām krunkām zem acīm un vēl milzīgākām frizūrām, es nolēmu šo to labot.

Emily Osment – All the Right Wrongs EP (2009)

Latvija pēdējās nedēļas laikā ir krietni izmainījusies -  uzsnidzis sniegs un uznācis kārtīgs ziemas sals, bet, šķiet, tālajā Amerikā viss noris ierastajā gultnē. Ar šo ierasto gultni domāju mierīgās popa pasaules grāvējus – Disneja paspārnē esošos tīņu popkōra māksliniekus. Šajā gadā tie visi kā viens ir nolēmuši pazīmēties dārgās Kalifornijas ierakstu studijās. Un arī Emīlija Osmenta, kuras oktobrī iznākušais EP All the Right Wrongs pašreiz ir nonācis manās rokās, nav nekāds izņēmums.

Selena Gomez & the Scene – Kiss & Tell (2009)

Šeit eRokā pamatā tiek aplūkoti tikai bārdaini un rupji ģitārspēlmaņi. Viņu raupjainās rokas ir jūtamas pat nedzirdot šo roķeru skarbos bungu ritmus. Ārkārtīgi sūri, ja tā var izteikties. Vai esmu vienīgais, kam reizēm parādās vēlme izjust maigumu, ietīties zīda segā un samta spilvenos, saost telpā svaigu rožu un vaniļas smaržu, nevis piesvīduša Toma Jorka vai Moriseja dvaku? Patiešām, šis vēsais decembra vakars ir perfekts, lai apskatītu jaunās poprokmeitenes Selenas Gomezas debijas albumu Kiss & Tell.