Rokmūzikas apskati

26.04.2009.

Ray LaMontagne – Grossip In The Grain (2008)

Filed under: 2000. gadi,Folkroks — normens @ 11:32
Tags: ,

Turpinot tradīciju aprakstīt gan zināmus, gan plašākai publikai pilnīgi nedzirdētus māksleniekus, šoreiz mana izvēle krita uz otrās grupas pārstāvi Reju Lamontēnu, un viņa pagaidām pēdējo albumu Grossip In The Grain.

Reja mūziku atklāju tikai pagājušā gada nogalē, un man ir ļoti, ļoti žēl, ka to neizdarīju agrāk. Viņš, manuprāt, ir ļoti spēcīgs folka dziesminieks, un šī mūzika ir izcili piemērota mierīgai vakara noskaņai. Bet tagad pievērsīšos diska apskatam. Tas sākas ar You Are The Best Thing, kas ir pati ātrākā dziesma visā albumā, tajā ir izmantoti visvairāk mūzikas instrumenti. Lai gan tā dod nedaudz nepareizu iespaidu par albumu, tomēr šī dziesma man ļoti iet pie sirds – patīkamas pūšamo instrumentu skaņas, kā arī jauki vokāli. Lieliski!

Pēc ātrās You Are The Best Thing seko Let It Be Me – ļoti lēns, akustisks un mierīgs skaņdarbs. Atšķirība ar pirmo plates kompozīciju ir milzīga, tomēr arī šī ir ļoti spēcīga kompozīcija, manuprāt, viņa labākā dziesma. Kā nākamā seko Sarah – vēl kāda klusa, mierīga, bet ļoti skaista dziesma. Lieliska rudens noskaņu radīšanai. I Still Care For You arī ir ieturēta mierīgās skaņās, tomēr šoreiz tā vietām jau atgādina interesantu, sen nedzirdētu, skaņu kopumu. Tomēr nesaku, ka tas ir slikti!

Ar piekto numuru mēs izdzirdam Winter Birds – ļoti skaistas, klusas ģitāras skaņas, un mierīgs, kluss vokāls. Šeit nekādus pārsteigumus izdzirdzēt nevar, un nav arī vajadzīgs! Nemaz nemanot šīs mierīgās skaņas nomaina citas tikpat klusas skaņas, un sākas dziesma Meg White, kuras vidū atkal atgriežas lielāka dzīvība diska mūzikā, tā kļūst skaļāka. Hey Me, Hey Mama sākas ar bandžo, kas rada tādu kā kantrī atmosvēru, kas jauki tiek ieturēta visas dziesmas garumā, pa vidu pievienojot arī pūšamos instrumentus un bungas.

Arī Henry Nearly Killed Me (It’s A Shame) tiek ieturēta amerikāniskas mūzikas veidolā, šoreiz vairāk uz vesternu skaņu pusi. Visa kompozīcija tiek veidota ar ģitāru, nedaudz bungām un armoņikām, kas izklausas ļoti jauki! Devītā kompozīcija A Falling Through atkal tiek ieturēta klusā, mierīgā garā, gluži kā albuma sākuma skaņdarbi. Un man šķiet, ka tieši šajās dziesmās Rejam izdodas izpausties vislabāk. Kā pēdējā dziesma atskan titulskaņdarbs – Grossip In The Grain, kam ir pavisam, pavisam kluss, gandrīz nedizrdams teju 40 sekundes garš ievads. Lai gan sākumā šķiet, ka dziesma būs tāda priecīgāka, skaļāka, gluži kā ievadskaņdarbs You Are The Best Thing, tomēr tā izrādās klusa, mierīga, un jauka dziesma.

Grossip In The Grain iznāca rudenī, un tas ir īsts rudens albums. Lieliskas noskaņu dziesmas, kas patiks ne visiem, un ne visur, tomēr attiecīgā mirklī tās var būt izcilas.

Dodu albumam 8.5 no 10 zvaigznēm.

pilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspusetukšs

Advertisements

Atstāt komentāru »

Vēl nav komentāru.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: