Rokmūzikas apskati

03.05.2009.

George Harrison – All Things Must Pass (1970)

Filed under: 1970. gadi,Folkroks,Rokenrols — Jānis @ 13:08
Tags: ,

Kā jau nesen solīju, maija brīvdienās apskatu Džordža Harisona pirmo pilnvērtīgo soloalbumu.

Kāpēc pirmo pilnvērtīgo? Pirms šī viņš izdeva arī “Electronic Sound” un “Wonderwall Music”. Pirmais bija kaut kāds eksperiments, bet otrais bija skaņas celiņš filmai “Wonderwall” (kas ar “Oasis” dziesmu ir saistīta tikai tik, ka Galaheriem šķita ļoti smieklīgi nosaukt dziesmu par godu filmai, kurai Harisons dziesmas rakstīja). Tas ir trīskāršais albums un ilgst gandrīz divas stundas, tāpēc kam tādam ir jānoskaņojas. Jau divkāršie albumi man šķiet pagari, kāds tad būs šis?

Jebkurā gadījumā, albums sākas ar “I’d Have You Anytime”. Jauka, mierīga dziesma. Uzreiz var dzirdēt, ka Harisons ir veidojis šo. Viņam atbilstoša noskaņa. Un, kā parasti, piedziedājums ir labāks nekā pārējā dziesma. Tā atsver pārējo dziesmu, kas sāk apriebties pēc kāda laiciņa. Tam seko “My Sweet Lord”. Viena no pazīstamākajām mūziķa dziesmām. Sakarā ar tiesas spriedumu, tas skaitās “He’s So Fine” plaģiāts, tomēr nedomāju, ka Harisons būtu apzināti kopējis šo dziesmu. Turklāt, man vairāk patīk Harisona gabals (un tas nekas, ka tur dzied par krišnām). “Wah-Wah” ir vēl viena klasiska Džordža Harisona dziesma. Tā ir par wah-wah pedāli, kas, kā zināms, liek ģitārai “runāt” (šis efekts dziesmā vairākkārt ir ļoti skaidri saklausāms). Pagaidām šķiet labākā albuma dziesma. Albuma pirmā puse noslēdzas ar “Isn’t it a Pity”. Tradicionāla mīlas dziesma. Pēdējās minūtes gan bija tādas pašas kā “Hey Jude” – atkārtošana līdz vemšanai.

Albuma otrā puse sākas ar “What Is Life”. Diezgan laba dziesma, pagaidām albums ir izcils. “If Not For You” ir Boba Dilana kaverversija. Nezinu, kāds bija oriģināls, bet Harisons nedzied slikti. “Behind that Locked Door” nav nekas īpašs. Līdzīgas dziesmas jau ir bijušas gana. “Let it Down” ir pagaidām “smagākā” albuma dziesma. Tomēr man vairāk patīk “Run of the Mill”. Par to neko daudz nestāstīšu, jo tā neko daudz neatšķiras no pārējām dziesmām.

Albuma trešā puse sākas ar “Beware of Darkness”. Harisons paliek Harisons. “Apple Scruffs” ir jautrāka dziesma. Un kā nu ne, ja tā ir par “Apple Records” grūpijām. Par viņām plašāk, iespējams, pastāstīšu kādu citu reizi. “Ballad of Sir Frankie Crisp (Let it Roll)” turpina albumu. Es gan nesaprotu, kāpēc nosaukumā vajadzēja iekļaut Frenkiju Krispu (kurš, kā izrādās, esot bijis Harisona mājas pirmais īpašnieks), bet labi, nestrīdēšos. Tam seko “Awaiting on You All”. Ļoti laba dziesma, tādu ir trūcis kopš albuma sākuma. “All Things Must Pass” ir lieliska dziesma. Tās demo var dzirdēt “Anthology 3” ierakstā, un, šķiet, arī “Let it Be… Naked” papilddiskā “Fly on the Wall”. Šī bija viena no dziesmām, kas beigu beigās netika iekļautas “Let it Be” albumā, lai gan tika veidotas tam.

Albuma ceturtā puse sākas ar “I Dig Love”. Prieks, ka atšķirīga no lielākās daļas albuma, saglabājot kvalitāti. “Art of Dying” sākas ar Hendriksa cienīgu ģitārspēli. Bungas spēlē tolaik vēl jaunais Fils Kolinss. Tam seko “Isn’t it a Pity” otrā versija. Tā ir 3 minūtes īsāka nekā pirmā. Otrā versija man arī patīk labāk, jo tai ir pabeigtības sajūta. Otrā plate noslēdzas ar “Hear Me Lord”. Kārtējā dziesma par Dievu. Nav slikta, tāpēc nesākšu te stāstīt par reliģiju mūzikā.

Albuma piektā puse sākas ar “Out of the Blue”. To ir sarakstījuši deviņi cilvēki. Sākuma ģitārspēle liecina, ka briest kas labs. Gaidu dziedāšanu ilgi, līdz saprotu, ka tas ir instrumentāls skaņdarbs. Turklāt, 11 minūtes garš. Tam seko “It’s Johnny’s Birthday”, kas ir balstīta uz “Congratulations” (dziesma, kas savulaik gandrīz uzvarēja Eirovīzijā). Piektā albuma puse noslēdzas pēc tikai trim dziesmām: trešā ir “Plug Me In”, kārtējais blūzroka solo.

Albuma sestā un noslēdzošā puse sākas ar “I Remember Jeep”. Nosaukums piemin Ērika Kleptona nozagto suni Džipu. Neko daudz neatšķiras no pirmajiem diviem solo, bet nav jau tā, ka mani tas kaitinātu – diezgan laba mūzika. “Baltā skaņa” ir paņemta no “Electronic Sound” albuma. Albums noslēdzas ar “Thanks for the Pepperoni”. Atkal blūzs. Gribējās gan vēl kādu dziesmu, bet trešā plate jau no džemsesijām un tamlīdzīgiem mēsliem vien sastāv, tāpēc neko labāku nevarēja gaidīt.

Kopumā varu teikt, ka šis ir izcils albums. Ne katram ir pa spēkam izveidot trīskāršo albumu. Bet izveidot izcilu trīskāršo albumu – tā jau ir augstākā pilotāža.

Dodu albumam 10 zvaigznes no 10.
pilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspilns

Koncerts par Bangladešu. Seksīgi.

Advertisements

3 komentāri »

  1. Kad būs kāda recenzija par vārdā neminamā bītla solo darbiem?

    Komentārs by Ausmkrēslis Rūdolfs — 03.05.2009. @ 14:55

  2. Kad vairs nebūs ko apskatīt.

    Komentārs by Raitis F. Ātrais — 03.05.2009. @ 21:06

  3. Tātad nekad. 😦
    Bet tā kā es neko nejēdzu par klasisko rokmūziku varu paspīdēt, ka vienīgā dziesma ko es no šī albuma esmu dzirdējis ir “Isn’t it a Pity” un to pašu Galaxie 500 izpildījumā.

    Komentārs by Ausmkrēslis Rūdolfs — 03.05.2009. @ 23:50


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: