Rokmūzikas apskati

06.05.2009.

Arctic Monkeys – Whatever People Say I Am, That’s What I’m Not (2006)

Filed under: 2000. gadi,Garāžroks,Indīroks — normens @ 21:58
Tags: ,

Kārtējo reizi hokeja un citu iemeslu dēļ biju paspējis aizmirst par saviem pienākumiem eRokā. Tomēr kad par tiem atkal esmu atminējies, šoreiz pabeigšu recenziju, kuru mēģināju iesākt pirms aptuveni pusotra mēneša – par Arctic Monkeys debijas plati Whatever People Say I Am, That’s What I’m Not.

Kopš pirmo reizi izdzirdēju, iespējams, mūsdienu populārāko rokgrupu, man viņi ļoti iepatikās. Man patika viss, ko viņi radīja, tomēr objektīvu apstākļu dēļ (interneta trūkums un skopums) viņu debijas plati pilnībā izdzirdēju tikai 2007. gada vidū. Bet kopš to dzirdēju, tā man šķiet ļoti, ļoti laba!

Albums sākas ar The View From The Afternoon, kas jau ar pirmajām sekundēm parāda, ka šis nebūs mierīgs albums. Dziesma ir ļoti ātra, dinamiska, un tajā dzirdama lieta, ko vēlāk diskā varēs dzirdēt ne reizi vien – ļoti strauja ritma maiņa no ātra, smaga, uz lēnu. Aizraujoši! Pēc lieliskā ievadskaņdarba seko viņu debijas singls – I Bet That You Look Good On A Dancefloor. Dziesma ir lieliska, tomēr man ir nedaudz apnikusi. Bet tas nemaz nemazina tās kvalitāti! Arī nākamā kompozīcija – Fake Tales Of San Francisco – ir singls no šī albuma, un šī dziesma ir atšķirīga no pārējām – tā sākas ar ļoti interesantu, ne lēnu, ne ātru ritmu, kas balstīts uz basģitāru. Tomēr dziesmas vidū tā transformējas ātrā, nevaldāmā ritmā, kas šeit iederas izcili!

Pēc izcilā pirmā trio seko Dancing Shoes – pirmā dziesma, kas mani īpaši neaizrauj – tā nav slikta, bet nav arī īpaši laba. Par laimi, You Probably Couldn’t See For The Lights But You, kas seko pēc tam, ir manām ausīm tīkamāka, un atkal atgriež sajūsmu par plati. Still Take You Home sākas ar vēl asākiem ritmiem kā iepriekšējās dziesmas, un tas šķiet ļoti interesanti! Jauka pārmaiņa pēc mierīgākām dziesmām. Tomēr nākamā dziesma Riot Van rada pilnīgu kontrastu – visu dziesmu skan tikai lēns un kluss ģitāras pavadījums un Aleksa Tērnera Vokāls. Nemanāmi beidzoties šai kompozīcijai, sākas Red Light Indicates Doors Are Secured, kurā atkal ir iepriekš nedzirdētas, samērā dīvainas skaņas. Interesants ritms, un es nevaru saprast – tas mani priecē vai arī nepatīk. Pēc tam seko visoptimistiskākā dziesma diskā – Mardy Bum – tā ir priecīga, samērā lēna, un ļoti jauka. Perhaps Vampires Is a Bit Strong But… neturpina Mardy Bum ritmus, bet gan sākasies ar basa skaņām, bet pēc tam atkal pāriet smagākā, tumšākā skaņu kopumā.

Albuma pēdējo trio uzsāk kolektīva visu laiku lielākais hits When The Sun Goes Down, kas arī man ir mīļākā viņu dziesma.  Domāju, ka par šo grāvēju neko nav jēga vairāk stāstīt, bet ja nu kaut kādā neticamā veidā esat to palaiduši garām, tad piedāvāju to noklausīties zemāk. Pēc supergrāvēja seko From The Ritz To The Rubble – vēl viena dziesma, kas no samērā lēnas pārvēršas ļoti lielā kakafonijā šī vārda vislabākajā nozīmē. Jauki! Albums noslēdzas ar A Certain Romance – dziesmu, kas sākas ar bungām, bet kurām vēlāk pievienojas citi instrumenti. Lai gan sākumā šķiet, ka tā būs diezgan trakos ritmos, tomēr nedaudz vēlāk tā paliek mierīga un pozitīva! Lielisks noslēgums lieliskam diskam!

Arctic Monkeys debija bija izcila. Viņi ir iegājuši vēsturē ar daudz un dažādiem faktiem, tomēr jāatzīst – viss ir pelnīts! Jo dziesmas viņi rada izcilas!

Dodu albumam 9 zvaigznes no 10.

pilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnstukšs

Advertisements

5 komentāri »

  1. Viltus Sanfrancisko astes? 😀 “iepriekš nedzirdētas, samērā dīvainas skaņas”

    Bet jāpiekrīt, albums bija labs. Jāskatās, ko viņi sastrādās ar jauno albumu.

    Komentārs by Raitis F. Ātrais — 06.05.2009. @ 22:05

  2. Tieši tā, jāgaida, kas būs – otrais disks bija labs, bet ne WPSIATWIN līmenī.
    P.S. Paldies, ka parādīji kļūdu.

    Komentārs by Mikijs Džeimss — 06.05.2009. @ 22:22

  3. Nezinu kā jums, bet man mērkaķi ar laiku sāka šķist hujējoši garlaicīgi. Viņu dziesmas apnīk tik pat ātri kā lipīgie popsa meldiņi, kuri riebjas tik ļoti, ka varētu sašķaidīt radioaparātu, taču kuri iesēžas galvā un tur tā dziesma skan visu dienu, un tu vari mēģināt kaut vai klausīties nagu skrāpēšanā pret tāfeli, bet bļe neizdzīsi to ārā no galvas tik un tā.

    Komentārs by gribu_hujeet — 06.05.2009. @ 22:33

  4. Manuprāt, neko jaunu viņi nepiedāvā (The Strokes un The Libertines sekotāji kā nekā) un neviena dziesma nav pelnījusi birku “izcili”. Tikai gluži kā Oasis deviņdesmitajos (jāatzīst, ka abi Arctic Monkeys albumi man gāja labāk pie dūšas nekā jeb kurš Oasis gara darbs) viņi trāpijā īstajā vietā un laikā. Protams, lielu lomu viņu popularitātē parādijā “vidējā pirksta parādīšana izdevniecībām” (izpārdots koncerts slavenajā Astoria zālē, kad grupa vēl nebija izdevusi nevienu singlu un nepiederēja nevienai ierakstu kompānijai) un stilīgie, jaunieša dzīvi atspoguļojošie teksti.

    Komentārs by Ausmkrēslis Rūdolfs — 06.05.2009. @ 22:34

  5. […] producents Džims Abbiss būs palīdzējis radīt ko kvalitātes ziņā līdzīgu Arctic Monkeys debijas ierakstam Whatever People Say I Am, That’s What I’m Not? Tūliņ […]

    Pingback by Bombay Bicycle Club – I Had the Blues But I Shook Them Loose (2009) « Rokmūzikas apskati — 09.10.2009. @ 22:51


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: