Rokmūzikas apskati

13.05.2009.

The Boat That Rocked OST (2009)

Aizvakar beidzot man izdevās redzēt filmu, ko gribēju noskatīties jau sen, un iesaku to izdarīt arī ikvienam citam.  Tomēr šoreiz par Radio Pirātiem nestāstīšu, šoreiz par filmas izcilo mūziku. Tātad dāmas un kungi, šoreiz apskatu The Boat That Rocked oficiālo skaņu celiņuJau lentas skatīšanās laikā sapratu, ka šo skaņu celiņu noteikti tuvājakajā laikā ir jāapskata – ko tādu laist garām nedrīkst! Kas interesanti, ar šo rakstu sākšu uzreiz divas lietas, kas agrāk te nav bijušas – filmas skaņu celiņs, ko izpilda dažādi mākslenieki, un dubultalbums. Bet šoreiz tas noteikti ir pluss!

Ieslēdzot šo disku, tas sākas ar Dafijas (jā, jūs nepārlasījāties, tās pašas, kura nopietni mūzikā ienāca 2008. gadā) dziedāto Stay With Me Baby. Dziesma filmā iederējās izcili, un ari te tā skan ļoti, ļoti labi – tā, manuprāt, ir ja ne labākā, tad viena no labākajām viņas kompozīcijām noteikti. Tomēr tad disks turpinās ar ko šīs filmas parādītajam laikmetam daudz piemērotāku – The Kinks dziesmu All Day And All Of The Night. Pieņemu, ka šī dziesma  daļai neko neizska, tomēr to izdzirdot to atpazītu teju jebkurš. The Turtles Eleonore, kas seko pēc tam, vismaz man bija samērā maz dzirdēta dziesma pirms šīs lentas, taču arī tā ir pietiekama jauka un laba sešdesmito septiņdesmito mijas kompozīcija. Pēc Eleonore sekojošā Beach Boys kompozīcija Wouldn’t It Be Nice šeit iederas ļoti labi, tomēr kā atsevišķa dziesma man tā diez vai patiktu.

Arī John Fred And Playboys izpildītā Judy In Disguise mani ne pārāk aizrauj, nespēju īsti uztvērt tās kvalitātes. Lai gan Martha Reeves & The Vandellas dziedātā Dancing In The Street ir nedaudz labāka, tomēr arī šī dziesma, ja nebūtu tieši šajā izlasē, diez vai piesaistītu manu uzmanību. Par laimi, nākamā ir Smokey Robinson dziedātā Ooh Baby Baby. Lai gan tā ir ļoti iemidzinoša un lēna, tomēr manām ausīm tīkama. Arī Herba Alperta  This Guy’s In Love turpina iesākto romantisko dziesmu parādi, tomēr tā nedaudz kvalitātē atpaliek no Smokeja Robinsona dziesmas. Kad kā devītā atskan Tommy James izpildītā Crimson & Clover kāds neuzmanīgāks klausītājs var aizmirst, ka te bija un būs daudz atraktīvu dziesmu un padomāt, ka tā ir kāda šūpuļdziesmu izlase. Man, kurš ir redzējis filmu, šāda izvēle nešķiet savāda, tomēr pārējiem noteikti varētu šķist.

Par laimi, Jeff Beck dziedātā Hi Ho Silver Lining ir ātrāka un uzmundrinošāka, kas, noteikti, palīdz klausīties. Arī nakamā kompozīcija turpina uzjundīt klausītāju ar enerģiju – šoreiz tie ir The Who ar I Can See For Miles. The Troggs – With A Girl Like You gan nedaudz piezemē emocijas, tomēr arī par šo nevar teikt, ka tā būtu lēna vai aizmidzinoša. Vienkārši man ne pārāk patīk. The Boxtops ar Letter atkal ir kas nedaudz roķīgāks, tomēr man gribētos, lai šīs dziesmas vietā tiktu ielikts kas nedaudz pazīstamāks plašākai auditorijai. Pirms Boxtops skanējušo Troggs popsīgās skaņas atkal atgādina I’m Alive no The Hoolies. Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti.

Chris Andrews ar Yesterday Man atkal ir kaut kas populārāks, tomēr šo dziesmu, ārpus filmas, man bieži vēlme dzirdēt noteikti nav. Lieliska sākumā šķiet I’ve Been A Bad, Bad Man no Paul Jones, tomēr dziesmas vidū tā, manuprāt, kļuva nedaudz apnicīga. Par Tremeloes – Silence Is Golden man nav nekā īpaša ko teikt, tā ir normāla dziesma, bet nekas vairāk. Pirmo disku noslēdz Skeeter Davis ar End Of The World. Tā ir viena no divām labākajām dziesmām pirmajā pusē, kā arī, noteikti, pati skaistākā šeit.

Otrais disks sākas ar ļoti lielu pompu, un tā sākuma dziesmu zin gandīz visi – tā ir My Generation no The Who. Domāju, citi komentāri te ir lieki. Pēc šīs visai atraktīvās dziesmas seko I Feel Free no Cream – šī ir ļoti neitrāla kompozīcu, par kura nav nekā īpaša, ko teikt. Tomēr nākamā atkal atsver to, kas dzirdēts tikko – atskan eRoka lasītāju vidū ļoti labi zināmais un cienītais Džimijs Hendrikss, šoreiz ar The Wind Cries Mery. Pēc šī izcilā mākslenieka seko ne mazāk izcila dziesma, ko atkal zin gandrīz ikviens, bet esmu drošs, ka lielākajai daļai tās nosaukums neizsaka neko – tā ir Procul Harem – A Whiter Shade Of Pale, kas filmā atskanēja kādā diezgan skumjā mirklī, un iederējās tur vienkārši perfekti! Arī pati dziesma tāda ir – perfekta!

Kā jau tas bieži ierasts, klausītājam pēckaut kā izcila nākamā dziesma paliek nemanīta. Un līdzīgi ir arī šoreiz – Otis Redding skaņdarbs These Arms Of Mineir diezgan labs, tomēr tas paliek Procul Harlem ēnā. Nākamā dziesma atskan ar te netipiesku saksafona skaņu – tā ir Junior Walker And All Stars instrumentālais gabals Cleo’s Mood. The Supremes dziesma The Happening atkal ir tāda, kas ne ar ko īpašu neizceļas. Žēl. Otrā The Turtles dziesma izlasē She’d Rather Be With Me ir jauka, man patīk, tomēr tai, manuprāt, vajadzēja atrasties kādā citā vietā šajā diskā.

Easybeats izpildītā Friday On My Mind ir ļoti interesanta, un, lai gan iepriekš to nezināju, tā noteikti iekļūs mana iPoda ragulāri atskaņoto dziesmu listē. The Baystanders 98,6 ir diezgan parasta sešdesmito dziesma, un nezinu, vai tas ir labi. Par laimi, The Kinks izpildītā Sunny Afternoon atkal ir kaut kas ļoti labs šajā izlasē! Tas priecē, ka šī dziesma te ir iekļauta! Un arī nākamā dziesma, kas atskan, noteikti ir klasika – ģeniāli skaistā Cat Stevens dziesma Father & Son. Domāju, ka arī to zin ikviens, ja nē – ātri, ātri ejiet, un apskatiet to youtube! Ir tā vērts, ticiet man!

Moody Blues ar Knights In White Satin ļoti, ļoti labi iederas pēc tik spēcīga gabala kā Father & Son – šī dziesma ir samērā spēcīga, tāpēc to neaizmirst, tomēr tā arī neliek aizmirst, ka tikko dzirdēts kas izcils. Dusty Springfield dziedātā You Don’t Have To Say You Love Me gan nedaudz zaudē iepriekšējo priekšā, manuprāt, tomēr tas ir loģiski, ka visu laiku tik augstu kvalitāti saglabāt neizdosies. Nākmā dziesma ir ļoti interesanta izvēle – tā ir Lorraine Ellison ar Stay With Me. Šī izvēle ir interesanta tāpēc, ka tā ir par pamatu Dafijas kaverversijai, ko dzirdējām pirmā albuma ievadā, un tā versija no šīs īpaši neatšķiras. Tomēr – nav žēl dzirdēt tik lielisku dziesmu divreiz!

Hang On Sloopy no The McCoys atkal ir vienkārša, tradicionāla sešdesmito dziesma, un neteikšu, ka tā būtu slikta. Bet pēc tās sekojošā The Isley Brothers kompozīcija This Old Heart Of Mine ir labāka. Albumu noslēdz Tas pats skaņdarbs, kas noslēdza filmu – Deivida Bovija Let’s Dance. Tā ir klasika, par ko īpaši komentāri nebūtu jāsaka, tomēr peibildīšu, ka šī ir, iespējams, labākā nobeiguma dziesmas izvēle, kāda iespējama.

Lai gan manā apskatā, iespējams, izklausījās, ka šī izlase man nepārāk patīk, tomēr tā nav. Tā ir lieliska, un viss, ko kritizēju bija nevis slikts, bet gan siktāks. Jo šeit sliktu dziesmu nav! Iesaku izlasi un filmu ikvienam, kam galīgi, galīgi neriebjas vecāka mūzika kā pēdējos desmit gados ražotā. Jo jūs nenožēlosiet, ka esat to redzējuši un dzirdējuši!

Dodu albumam 8,5 no 10 zvaigznēm (9 nav tikai tāpēc, jo vietām man nepatika dziesmu izvietojums).

pilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspusetukšs

Advertisements

Atstāt komentāru »

Vēl nav komentāru.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: