Rokmūzikas apskati

02.06.2009.

Guillemots – Red (2008)

Filed under: 2000. gadi,Indīroks — normens @ 20:42
Tags: ,

Šodien nebiju plānojis apskatīt kādu grupu eRokā. Tomēr man kāds fans ļoti, ļoti lūdza, un es piekāpos.  Tāpēc šodien pastāstīšu par Guillemots otro studijas albumu Red.

Jau kopš pirmo reizi izdzirdēju Guillemots 2005. gada beigās (protams, Radio SWH, kuri mani bieži iepazīstina ar kvalitatīviem, iepriekšnezināmiem izpildītājiem), es uzreiz sapratu, ka viņus klausīšos vēl ne vienu reizi vien. Un tā arī bija – pēc tam, kad ļoti daudzas reizes savā cd atskaņotājā biju noklausījies Through the Windowpane, pagājušā gada pavasarī iznāca otrais disks Red. Par to, kā man tas patika, arī šis raksts.

Albums sākas ar Kriss Kross, un tā pirmie akordi ir kā augsta duša, ja esi gaidījis kaut ko lēnu, līganu un mierīgu, kā tas bija lielākajā daļā dziesmu pirmajā diskā. Piedziedājumā gan atgriežas ierastais blices skanējums, bet ne pantā. Tomēr arī jaunie Guillemots man patīk, pat ļoti! Pēc diezgan agresīvā un spēcīgā ievada, Big Dog atkal  ir paliels pārseigums – interesanta, diezgan elektroniska dziesma, kas šai blicei ir netipiski. Trešā dziesma, Falling Out Of Reach, beidzot izklausās pēc tā, ko viņi spēlēja iepriekš – lēna, mierīga, plūstoša, un ļoti skaista. Tā kā šī bija bija otrais singls no albuma, ar to esmu labi pazīstams.

Arī nākamā dziesma man ir labi pazīstama – albuma pirmais singls, kā arī, manuprāt, veiksmīgākais no plates gabaliem, Get Over It. Arī šis neizklausas pēc vidējā Guillemots singla, tomēr tāpat ir patīkams. Kā saka, pastāvēs tas, kas mainīsies. Clarion ir ļoti interesanta un savāda dziesma – ja sākumā tajā ir skaņas, kas man nedaudz atgādina lietu uz palodzes, un tā ir ļoti nomierinoša, tad vēlāk iejaucas pamatīgi austrumu mūzikas motīvi, kas šeit iederas lieliski. Intereseanta izvēle! Arī Last Kiss galīgi neizklausās pēc viņiem, bet gan, piemēram, pēc Chromeo. Tomēr šī muzikālā dažādība Red, manuprāt, tikai uzlabo.

Cockateels atkal ir aizraujoša dziesma, kas jau vairāk atgādina šo blici, tomēr arī šajā ir interesanti elementi. Words beidzot ir īsti Guillamotīga  dziesma, kurā ir lēns temps un izmantoti daudz populārajā mūzikā neierasti instrumenti. Standing On The Last Star ir ļoti vienkārša kompozīcija, tomēr tajā pat laikā tā ir visskaistākā dziesma diskā. Arī Don’t Look Down sākas angļu kvartetam diezgan ierasti, tomēr vēlāk apaug ar pamatīgu elektronikas devu, kas šoreiz, manuprāt, ir lieki. Albums noslēdzas ar Take Me Home – dziesmu, kas pēc visa atgādina nedaudz pieklusinātu We’re Here (kura ir mana mīļākā viņu kompozīcija), kas šajā dažādajā diskā rada perfektu noslēgumu, neatstāj sajūtu, ka gribās vēl kaut ko. Un tas viennozīmīgi ir pozitīvi!

Jāsaka, ka Red ir ļoti spēcīgs albums, tomēr tas nav tas Guillemots, ko visi iepazina pēc Through the Windowpane. Red ir daudz savādāks, tajā tiek eksperimentēts un apspēlēti visdažādākie ritmi un žanri. Lai gan uzskatu, ka lēnās dziesmas viņiem piestāv nedaudz labāk, tomēr arī šis izklausas lieliski!

Dodu albumam 8,5 no 10 zvaigznēm.

pilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspilnspusetukšs

Advertisements

Atstāt komentāru »

Vēl nav komentāru.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: