Rokmūzikas apskati

08.06.2009.

The Wombats – The Wombats Proudly Present: A Guide to Love, Loss & Desperation (2007)

Filed under: 2000. gadi,Indīroks,Jaunais vilnis,Pankroks — Ausmkrēslis Rūdolfs @ 11:58
Tags: ,

Protams grupas The Wombats līderis Metjū Mērfijs nav nekāds Metjū Belamijs, bet tomēr neapskatīt šīs grupas, kas šobrīd tiek uzskatīta par Liverpūles lielāko muzikālo cerību, albumu būtu paliels noziegums.

Tieši šobrīd izskatās, ka Liverpūles mūzikas scēna (kas ja godīgi nekad nav bijusi tik plaša un ievērojama kā kaimiņu mančesteriešu muzikālā scēna, lai gan The Beatles un Echo And The Bunnymen ir lieliskas grupas) ir iestagnējusies savās sūnās un viņai ir bail no lielā, resnā onkuļa vārdā Onkulis. Kā jau noprotat es runāju par to, ka vispār pēdējos gados britu rokmūzika smagi sūkā, bet par to vairāk rakstā par Razorlight. Bet protams The Wombats smagi piegādā skābekli kūpošajai Britānijai, kuru iespējams spēs izglābt tikai viens cilvēks un tā ir Misis Mailija Sairusa ar savu āņa gaumei atbilstošo brāli un Metro Station līderi Traisu Sairusu.

Runājot par satraucošo vombatu Eiropas debijas albuma dziesmām (jau 2006. gadā The Wombats man nezināmu iemeslu dēļ izdeva albumu Japānā ar citu nosaukumu un citām dziesmām) tās vairāk vai mazāk visas ir satraucoši dejiski seksīgas. Albums sākās ar kaut kādu krutu ievadu, kas pāraug superhitā par Bridžetu Džounsu Kill The Director. Hitparāde turpinās ar grupas atpazīstamāko dziesmu Moving to New York, ko jau oficiāli var uzskatīt par bezmiega himnu. Sekojošais Lost In Post ir samērā pagarlaicīgs un viduvējs skaņdarbs, bet to kaut nedaudz izglābj dziesma par ballīti mežā, kurā Metjū Mērfijs mēģina sasaukt kādu Lauru. Nākamās 2 dziesmas atkal ir samērā viduvējas, lai gan noteikti tās nav sliktas. Sekojoši ironiskais Let’s Dance To Joy Division atkal paceļ albumu spārnos. Arī  Backfire at The Disco ir samērā krutas gabalasas. Sliktas nav arī pēdējās 4 albuma dziesmas, kas nav izcili grāvēji, bet nav arī baigās viduvējībās.

Kopumā albumu par mata tiesu izglābj tā intresantais dziesmu izvietojums. Parasti šādos albumos grupa samoģī savas krutākās dziesmas albuma pirmajā pusē, ko es personīgi uzskatu par milzīgu mīnusu. Bet viltnieki The Wombats savus masējuši krutiski šmucāniskos gabalas samētājuši pa visu meža taku (lasīt – albumu), tā parādot, ka viņi ir šausmīgi kruti un stilīgi vīri. Personiski es uzskatu, ka grupas spēka avots ir lieliskie dziesmu teksti, kas balansē starp kruto brutalitāti un kruto banalitāti, tātad principā sanāk kaut kas kruts. Katrā ziņā Metjū Mērfijs savā tekstu rakstīšanas skilā nav nekāds Brendons Flovers. Otrs pluss ir spuraini krutās ģitāras, kas man nedaudz atgādina visu laiku krutāko britu indie-pindie grupu The Wedding Present.

Raksta nobeigumā es gribēju īsi un smalki aprakstīt par grupas krutumu, bet man tas sanāca kruti gari. Tātad kā jau noprotat šī ir pēdējā rindkopa.

Albumam lieku 6,5 zvaigznes no 10.

Publika izdrāž vombatus Glasonberijas festivālā.

Advertisements

1 komentārs »

  1. būtu nepieklājīgi nehujēt pie vombatu dziesmām bļe

    Komentārs by gribu_hujeet — 08.06.2009. @ 19:24


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: