The Smashing Pumpkins – Gish (1991)

Stāsts par šķaidošajiem ķirbjiem jāturpina ar epohāli masējoši masturbējošā stāsta par plikpauraino Viljamu sākumu. Jeb reāli citējot eRoka adminstrācijas leģendu KŠ “Šajā lietainajā dienā prasījās apskatīt kaut ko skaistu.”

Protams, lāga zellim Billijam Korganam, kas toreiz bija garmatanais ar skaistumu nav nekāda sakara. Tāpat var teikt arī par japāņu vecmammu Džeimsu. Bet to noteikti nevar teikt par nabaga lauku meiteni Dārsiju, kura šajā albumā ir jauna un izcila, bet par to vēlāk. Tagad ievadā es gribu citēt savu kolēģi Šmucānu “Ļoti interesanta ideja, kura arī tiek izpildīta lieliski, un tieši tas bija galvenais iemesls, kāpēc ar viņu vēlos iepazīstināt vismaz dažus šī portāla lasītājus.”

Stāsts par Billiju sākās ar lielisku bungu solo, seksīgu basu un grandžī pandžī monstrojumu no plikpaurainā Viljamsa un kleitainā japoškas puses, protams, ka es runāju par I Am One. Spppīdoššši. Siva turpina tādā pašā garā, bet kad dziesmas vidū grandžs pārvēršas maigi seksīgā divģitāru saspēlē tu saproti, ka šis iespējams būs krutākais Čikāgas ķirbju albums. Rhinoceros ir pirmais valsītis, turklāt lielisks valsītis. Daudzi šo uzskata par Gish spēcīgāko veikumu. Diemžēl pēc lieliskā pirmo trīs dziesmu trio albums iestrēgst, lai gan nākamās dziesmas ir ļoti labas, tomēr pirmo trīs dziesmu augstumus tās nesasniedz. Intresants varbūt vēl ir tikai noslēdzošais Daydream, kur savu balss šarmu pilnā kailumā parāda grupas basģitāras pirmā stīga Dārsija Vrecka, turklāt albumam ir arī apslēptā dziesma, kurā plikpaurainais Viljamss savā maigajā balsī nepārtraukti skandē “I’m going crazy.”

Debija ķirbjiem bija tik spoža, ka gribās vēl tikai vēlvienu reizi nocitēt savu elku “(..)un jācer, ka arī nāktonē viņi pie sasniegtā neapstādsies! Jo var just – viņiem vēl daudz kas ir pa spēkam!” Vot tā… Tikai gribās piebilst, ka konceptuāli šis ir spēcīgākais Smashing Pumpkins disks.

Albumam lieku 8,5 zvaigznes no 10.

Nesajauciet Džeimsu ar Dārsiju