Rokmūzikas apskati

14.12.2009.

Gary Numan – The Pleasure Principle (1979)

Filed under: 1970. gadi,Jaunais vilnis,Sintpops — Gundars Latgalovičs @ 23:34

Gerijs Ņūmens ir viens no retajiem sintpopa mūziķiem, kurus es spēju atpazīt kaut vai pēc vārda. Jā.

Albums sākas ar episku sintinstrumentālu gabalu “Airlane”, kas ieintriģē. Lai viss šis pasākums paliktu vēl interesantāks, lāga puisis Ņūmens ir izdomājis, ka nākamo dziesmu sauks “Metal”. Nu es dzirdu arī viņa balsi. Varbūt tā nav gluži izcila, bet viņa mūzikā tā iederas tik pat ļoti cik Coldplay pediņrokā. Singls “Complex” ir kruts simfoniskās un elektroniskās mūzikas apvienojums, labāk par Ņūmenu laikam to nespēj neviens. Vispār šī robotvaikāviņuturhvzsauc skaņa rada tādu kā nelielu transu, tā ka klausītājiem ar vājāku gribasspēku šis ieraksts var izsaukt arī dīvainas reakcijas(izsitumi, mūzikas gaumes maiņa, seksuālās orientācijas maiņa).  To, vai tas atbilst patiesībai, zin tikai Gerijs un vēl viņa basģitārists. Kurš tagad ir miris.

Turpinot par dziesmām, katrā no tām Gerijs atklāj to, ka sintezators ir lielisks mūzikas instruments, ja to tiešām prot labi pielietot. Lai vai tā būtu “Cars” vai arī “Engineers”, Ņūmens te demonstrē sintezatoru skanējumu. Nevis uzstāda tos uz ērģeļu režīma un jūtas kruts. Kaut gan viņš ir kruts tik un tā.

Lieku albumam 8,5 zvaigznes no 10



Advertisements

1 komentārs »

  1. Jē, robokops.

    Komentārs by Ausmkrēslis Rūdolfs — 14.12.2009. @ 23:39


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: