Rokmūzikas apskati

16.02.2010.

Tubelord – Our First American Friends (2009)

Filed under: 2010. gadi,Indīroks,Pops,Post-Hārdkors — Gots de Hujē @ 15:14
Tags: ,

Hei, mani draugi, sekojošajā rakstā esmu ievietojis apslēptu vēstījumu, kam vajadzētu izskalot jūsu smadzenes. Sliktākajā gadījumā jūs pārvērtīsities par post-hardcore faniem un uztetovēsiet Saetia dziesmu tekstus sev uz muguras. Taču, ja mans plāns nepiepildīsies, jūs vienkārši iepazīsiet trīs britus puišus, kuri sevi dēvē par Tubelord.

Šie trīs muzikālie jefiņi nāk no Kingstonas pie Temzas, un viņu skaņdarbus pamanīju jau 2009. gada sākumā. Jefiņu titulu viņi noteikti ir pelnījuši, pateicoties saviem brīnišķīgajiem vizuālajiem tēliem un bezgaumīgajai bezkaunībai (vai arī otrādi?), kas atklājas veidā, kā viņi rada mūziku. Tieši ar to viņi arī piesaistīja manu uzmanību. Puiši nekaunas blenderēt kopā pilnīgi jebko, kas viņiem imponē un patīk.  Par saviem lielākajiem elkiem viņi dēvē mūžīgo jaunavu Madonnu un Genesis dinozauzu/neskaitāmu mīlas dziesmu autoru Filu Kolinsu. Nu okei, visi ietekmējas no šīm meinstrīma ikonām, bet Tubelord jaukajai Like A Prayer melodijai pievieno smagnēju pankroku, post-hārdkoru un riktīgu The Bled (šajā gadījumā Arizonas matkōristus izmantoju savādākam apzīmējumam).  Rezultātā paši Tubelord savu mūziku ir nodefinējuši diezgan precīzi – Pop songs for Rock Kids. Tas viss likās ļoti interesanti, pat neskatoties uz solista Džo Pendergrāsta frizūru, taču, dzirdot Tubelord darbus apkopotus viņu debijas albumā, dabūju pa pieri un nācās vilties.

Mums garšo banāni un 80. gadu Madonna.
Mums garšo banāni un 80. gadu Madonna.

Albumu Our First American Friends raksturotu pavisam vienkārši. Iedomājamies, ka vēlamies pagatavot sviestmaizi ar visām tām lietām, kas mums ļoti garšo. Sākumā mēs uz svaigas un mīkstas baltmaizes uzliekam visu saldo – šokolādi, ievārījumu, putukrējumu, tad ķeramies klāt pie sāļākām uzkodām, piemēram, uzberam sāļos riekstiņus. Neaizmirsīsim arī mums mīļus augļus un dārzeņus zemeņu un rīvētu burkānu izskatā. Manuprāt, jau tagad barojošās brokastis varētu šķebināt jūtīgus vēderus, bet priekšā vēl ir vistas filejas gabaliņi karija mērcē, pūdēts siers un visādas garšvielas. Jā, iespējams, mums tas viss garšo, bet tāpēc jau neviens to neēd kopā, vai ne? Un tieši to pašu var teikt par Tubelord debijas albumu. Dziesmas ir interesantas, taču kā albumam tam nav kopēju vadlīniju. Ir patiešām grūti atrast kādu saistību ar sinepēm un šokolādi, tāpēc arī Our First American Friends nelīmējas kopā. Kopumā rodas milzīgs skaņu jūklis un totāla nekārtība.  Arī dziesmu neizsakāmi lielais lipīgums neglābj no tā, ka Tubelord debija nedaudz nogurdina. Tomēr īpaši gribētu uzteikt dziesmas Night of The Pencils un Propeller, kas mazliet atgādina eRokā jau iepriekš apskatītos Dananananaykroyd, taču tajās ir nedaudz piebremzēts ar pilnīgi atšķirīgiem elementiem aka mārrutkiem un sinepēm.

Gribētu norakstīt Our First American Friends vājumu uz Tubelord pieredzes trūkumu un vēl neizkopto spēju sakārtot savus muzikālos vēstījumus. Nākotnē ceru uz jefiņpuiku attīstību, noteikti gribētos manīt viņu sirreālistiski bezsakarīgos dziesmu tekstus par sapīpētu mīlestību un Pendergrāsta nedaudz homoseksuāli augsto balss tembru jau cienījamākā ierakstā. Viņi noteikti uz to ir spējīgi, turklāt ir pienācis laiks  iepotēt Saetia  mūsdienu sabiedrībai.

Popsu roķeriem!

Cik īsti galvu ir tam briedim?

Advertisements

Atstāt komentāru »

Vēl nav komentāru.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: