Rokmūzikas apskati

27.02.2010.

Titus Andronicus – The Monitor (2010)

Filed under: 2010. gadi,Pankroks — Ausmkrēslis Rūdolfs @ 14:00
Tags: ,

Kad 16. gadsimta nogalē Viliams Šekspīrs sarakstīja savu traģēdiju par gotiem Tīts Andronīks, vecajam āpsim nemaz neienāca prātā, ka 21. gadsimta jaunatnei slavenība Tīts visiem asociēsies nevis ar angļu literatūras klasiku, bet gan ar kaut kādiem dzērušiem pankiem.

Titus Andronicus ir grupa, kurai patīk blenderēt dažādus muzikālos žanrus tā radot epohālas 7 minūšu dziesmas ar paaugstinātu emocionalitāti un spurainību. Debijas albums The Airing of Grievances 2008. gadā uzlika augstu latiņu grupas tālākajai attīstībai, tas tiešām bija aizraujošs un smieklīgs ceļojums pankroka, indīroka, šūgeiza un low fidelity alkoholisma pasaulē un šķita, ka grupai būs grūti radīt kaut ko līdzīgu un tik pat labu. Dziesmas par grupas dalībnieku dzīvi pēc iznākšanas no dzemdes, Josetu no Nazaretes un Albertu Kamusu var uzskatīt par mūsdienu mūzikas klasiku, ne velti grupai ir izveidojušies savi uzticami fani un Titus Andronicus jau var uzskatīt ja ne par kulta grupu, tad par kultiņa grupu gan.

The Monitor ir grupas otrais albums. Parasti grupām pēc labiem debijas albumiem vienmēr ir problēmas ar otro albumu muzikālajām kvalitātēm. Šoreiz Titus Andronicus ir izdevuši nebūt ne sliktāku un varbūt pat maķenīt labāku albumu nekā savu 2008. gada debijnieku. Sākotnēji es gan tā nedomāju, jo tomēr tādam neambiciozam cilvēkam kā man bija grūti pierast pie šādas epohālas skaņas. Vienīgā dziesma, kas mani aizķēra pirmajā klausīšanās reizē bija teicamais popsingls Titus Andronicus Forever, patiesībā kaut kam tādam ir grūti pretoties, jo dziesmas vārdi sastāv tikai no viena teikuma Enemy Is Everywhere. Klausoties albumu otro reizi jau sāku aprast pie šī epohālā skanējuma un nācās secināt, ka pirmās trīs dziesmas ir absolūti lieliskas. A More Perfect Union ir perfekts visu grupas elementu apvienojums vienā dziesmā, pēc šīs dziesmas seko jau minētais Titus Andronicus Forever, bet No Future Part III atkal ir episki teicams gabals ar lipīgu sloganu dziesmas beigās You’re Always Be A Loser. Šādu emocionalitātes devu man spēj dot tikai Sunny Day Real Estate vecie ieraksti. Vēl lieliskas dziesmas manuprāt ir noslēdzošais 14 minūšu The Battle Of Hampton Roads un iespējams visu laiku labākā dziesma par marihuānu (vismaz tā par šo dziesmu liecina tās nosaukums) A Pot In Which To Piss.

Nedomāju, ka kāda vēl cita grupa spētu ierakstīt konceptuālu albumu par amerikāņu pilsoņkaru, lai tas tiešām izklausītos labi. Ja godīgi, tad šis ir pirmais albums, kas mani šogad tā patiešām ir uzrunājis un ja es būtu subjektīvs kretīns, es šo albumu liktu sava 2010. gada albumu topa pieciniekā.

Albumam lieku 8 zvaigznes no 10.

Beigās piedāvāju ieskatu Bono brāļa dzīvesstāstā.

Advertisements

Atstāt komentāru »

Vēl nav komentāru.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: