Rokmūzikas apskati

07.06.2010.

Quasi – American Gong (2010)

Filed under: 2010. gadi,Indīroks — Ausmkrēslis Rūdolfs @ 10:56
Tags: ,

Pietiks totāli andergraundot un tagad laiks ieņemt totolā Kūtra nišu un apskatīt kaut ko tik populārzinātiski atpazīstami, ka pēc šī raksta izlasīšanas Ziemeļkorejā tiks pabaroti uzreiz pieci bērni. Un tā nav propaganda, lai jūs Pasaules čempionātā futbolā jūsmotu par Ziemeļkorejas nacionālo izlasi.

Skaidrs, ka ievads ir totāli provocējošs, jo neviens jau tādus Quasi nemaz nezin. Reiz lasīju, kādu anekdoti, ja tev kāds draugs saka, ka viņš ir pasācis klausīties indīroku, tu viņam vai viņš zina (tiek nosauktas divas nevienam nezināmas grupas no astoņdesmitajiem vai deviņdesmitajiem), ja viņš atbild nē, tad tu saki, ka tu ar viņu vairs nekad nerunāsi. Quasi varētu būt viena no tām grupām, kuru tu varētu izmantot kā šī joka sastāvdaļu.

Kāpēc tad Quasi ir tik ļoti nepopulārīgi? Atbilde ir pavisam vienkārša abi grupas dalībnieki savos zieda laikos ir darbojušies dažādos krietni atpazīstamākos projektos, piemēram, Dženeta Veisa sita pa bungām leģendārajā riot grrl grupā Sleater Kinney, bet pēc Pavement izjukšanas Stīvena Malkmusa pavadošajā grupā Jicks. Savukārt Sems Kūms, agrāk spēlēja vienā grupā ar pašu Eliotu Smitu, turklāt viņš kā viesmūziķis ir piedalījies visos Built To Spill albumos kopš 1997. gada Perfect From Now On. Patiesībā jau kopš 1992. gada Quasi abus mūziķus saista ne tikai muzikālās saites, bet arī mīlestība vienam pret otru.

Šo albumu daudzi grupas fani jau ir nosaukuši par grupas labāko darbu, jo abu grupas dalībnieku galvenie projekti ir izjukuši un grupai vismaz šajā ir pievienojusies Stephen Malkmus and The Jicks basģitāriste Džoana Bolma. Bet vai šis tiešām ir labākais grupas albums? Nē, jo pavisam noteikti, tas ir grupas 1998. gada albums Featuring “Birds” ar teicamu ievadošo popsinglu Our Happiness is Guarenteed. Bet arī šis neskatoties uz vienu lielu mīnusu ir pietiekoši labs albums. Tajā grupas skanējums ir kļuvis trokšņaināks, reizē saglabājot melodiskumu. Galvenais iebildums varētu būt tāds, ka pēc trīs ievadošajām dziesmām, kas ir ļoti vitālas un plates labākajai dziesmai Bye Bye Blackbird seko gara un pārlieku izstiepta akustiskā pauze. Rezultātā plates vidusdaļa ir tik garlaicīga, ka pilnīgi pazūd jebkāda jēga klausīties plates beigu daļu. Bet tas tomēr varētu arī būt plates vienīgais un lielākais mīnuss.

Mūsdienās, kad liela daļa deviņdesmito gadu indīroka grupu nodarbojās ar golfa spēlēšanu vai arī kādu citu tik pat pinkfloidisku nodarbi, bet pārējās vienkārši totāli sūkā vai arī ir pārdevušās, tad tādas grupas kā Quasi 2010. gada albums, kas nav peļams ir vērtējams augstu šā žanru cienītāju lokā.

7/10

Advertisements

Atstāt komentāru »

Vēl nav komentāru.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: